| T.s. "divkoridoru" sistēmu skolās. Man kā cilvēkam no malas tā šķiet interesanta, jo domāta, lai novērstu situāciju, kad vidējā līmeņa sasniegšanas vārdā tiek bremzēta apdāvinātu bērnu attīstība.
Proti, šādi man aprakstīja izglītības sistēmu Nīderlandē (apraksts "iz dzīves", tb tīneidžera mātes secinājumi, redzot sistēmu praksē): Aptuveni 12 gadu vecumā skolēni tiek testēti (tests vienots visā valstī - nav obligāts, taču tiek ņemts vērā) un, atkarībā no testa rezultātiem un pamatskolas rekomendācijas, var turpināt mācības dažādu tipu vidusskolās. Tādu ir gana daudz, taču dominē 3 hierarhiski vidusskolu pamatmodeļi, piemēroti dažādiem audzēkņu tipiem: 1) Ar 6 gadu zinātņu pamatu apmācības programmu, kuras absolvēšanas diploms dod tiesības turpināt mācības universitātē. 2) Ar 5 gadu vispārējās izglītības pamatu apmācības programmu, kuras absolvēšanas diploms dod tiesības turpināt mācības vairākās augstākās izglītības mācību iestādē (institūtā, akadēmijā, taču ne universitātē). Pēc šādas skolas absolvēšanas ir iespēja mācīties vēl papildus gadu, lai varētu iestāties universitātē. 3) Ar 4 gadu profesionālās izglītības pamatu apmācības programmu, kuras absolvēšanas diploms dod tiesības turpināt mācības vidējās profesionālās izglītibas skolās. 4) Kā arī speciālā izglītības programma bērniem ar psihiskām un/vai fiziskām novirzēm, tb īpašām vajadzībām (palīgskola). Ir teorētiska iespēja apmācības gaitā pāriet uz kādu no iepriekš minētajām skolām, taču praksē tas neesot pārāk izplatīti.
Pirmā tipa skolās uzņem tikai tos, kam ir sākumskolas rekomendācijas un testa rezultāti virs 90% ballēm testā, t.i. 10% testā labākie (90% rezultāts testā nozīmē, ka tikai 10% par tevi ir zinošāki). Mācības 1. tipa skolā netiek uzskatītas par ko sociāli īpaši prestižu (iespējams tāpēc, ka pēc skolas absolvēšanas dzīves līmenis nav īpaši atkarīgs no izglītības), bet tiek uzskatīta par iespējas došanu talantīgākajiem, kas 2. un 3. līmeņa skolās būtu spiesti turēties vidējā līmenī un nespētu realizēt savu potenciālu. Tiem, kuri nesasniedz šo 90% līmeni, ir iespēja mācīties 1. un 2. tipa skolu jauktā klasē, kuru pēc pirmā mācību gada sadala 1. un 2. tipa programmā. Programma kopumā īpaši neatšķiras ne stundu skaita ziņā, ne mācību priekšmetu izvēles ziņā, taču tā "pa lielam" gandrīz katra skola sadalīta pēc "divu koridoru" principa: ģimnāzijā un atenejā. Programmas principā vienādas (tikai ģimnāzijā papildus nāk latīņu valoda 6 gadus 3 stundas nedēļā un sengrieķu valoda 5 gadus 3 stundas nedēļā), taču ģimnāzijā ir intensīvāka stundu slodze kā arī daudz vairāk patstāvīgo uzdevumu, t.i. augstākas prasības, tāpēc uzņemti tiek testā labākie no šīs skolas. Kas mācību procesā nespēj vai negrib, to momentā no ģimnāzijas ārā uz ateneju, lai netraucē mācīties pārējiem (vai no atenejas uz profeni, bet no tās uz palīgskolu). Pēc 4 gadu mācībām skolā var izvēlēties specializāciju 4 virzienos: tehniskā, bioloģija, sociālā vai kultūras. Lielāko daļa skolu finansē valsts, atkarībā no skolnieku skaita skolā.
Pamatprincips ir nenonivelēt visus vienā masu izglītības standartā, kur nespējīgos "aiz ausīm" velk līdz vidējam līmenim, vienlaikus arī spējīgākos piespiežot palikt uz vietas attīstībā, bet gan dot iespēju izmantot skolēna potenciālu tam vispiemērotākajā virzienā, un novērst situāciju, kad dažādu līmeņu bērni viens otram traucē mācīties. Nu un skaidrs, ka uz augstākās izglītības studijām spējigi ir tikai kādi 20-30% jauniešu, bet pārējiem jādod iespēju apgūt kādas profesijas pamatus, lai nebūtu kaudze vidusskolas absolventu bez kādām amata iemaņām un bez spējām/vēlmes mācīties tālāk, kas jau nākamajā dienā pēc absolvēšanas spiesti doties reģistrēties bezdarbniekos. |