Ievadot pagānisko Ziemaz saulgriežu pirmo dienu, izstāstīšu tev, manu mazo draudziņ, stāstu par hevdingu Hakonu Melnūsaino.

Dzīvoja reiz senos laikos Hākons Melnās Ūsas - cienījams hevdings (höfðingʀ) un zobena cilātājs, visu jaunību gājis vikingā, kā tas norvēģiem pieņemts, taču brieduma gados pieņēmies prātā un frīzu piekrastes laupīšanu nomainījis pret godājamu dienestu bizantiešu lielkonunga miesassardzē. Nodienējis līgumā noteikto laiku, atgriezās dzimtajā fjordā ar maišeli zelta un sarkanās drānās. Taču, jāpiezīmē, būdams svešās zemēs, bija pieņēmis svešu ticību. Tā nu šis sasauca visu ģimeni, kalpus, vergus, karadraudzi un bondus un paziņoja: "Tagad visiem būs kristīties!" Protams, brīvie bondi, bārdas kasīdami un uz saviem pie sienas piekārtajiem zobiniem iešķībi lūrēdami, pieklājīgi sāka interesēties, kāda muša vadonim iekodusi, ka šis Toru un Odinu vairs godā negrib turēt? Un, pats svarīgākais, kāds būs reāls labums no šāda pasākuma? Uz ko Hākons labprāt atbildēja, izstāstot, kas ir kas pasaulē un kāpēc ar steigu jāstājas NATO (šo stāstu pāris gadus vēlāk pierakstījis kāds misionārs, būdams aplam izbrīnīts par traktējuma savdabību): "Aiz trejdeviņām zemēm un trejdeviņām jūrām, vēl aiz brīnišķās Konstantinopoles, kur zeltu var grābt maisiem, pirms tūkstots gadiem dzīvoja reiz varens konungs vārdā Jēzus. Karadraudze viņam bija maza - tikai divpadsmit cīnītāju, - taču katrs bija traks berserks, un nesa savam vadonim daudz zelta un nocirsto naidnieku galvas. Taču! Viens no viņiem lauza uzticības un brālības zvērestu, jo nebija mierā ar savu daļu no laupījuma. Viņš nodeva konungu Jēzu tā ienaidniekiem, kad tas pēc lieliskas kaujas un tai sekojošām dzīrēm izgulēja dzērumu birztalā. Ienaidnieki Jēzu sagrāba, pienagloja ar garām dzelzs naglām pie drakara priekšvadņa un devās šādi jūrā, kur Jēzus mira aukstajos viļņos. Taču ienaidnieki baidījās no viņa arī miruša, tāpēc iemeta tā ķermeni dziļā alā, kuras ieeju aizsprostoja ar milzu klintsbluķi. Taču trešajā dienā viņš atguva dzīvību! Kailām rokām sašķaidīja klinti, izlauzās no alas svaigā gaisā un metās virsū saviem ienaidniekiem, kuri ārpusē dzīroja. Un nelīdzēja tiem ne vairogi, ne karacirvji, ne zobeni - kailām rokām un kājām konungs Jēzus tos izšķaidīja kā satrakots leduslācis kucēnus, un tie mira šaušalīgā nāvē. Par šo varoņdarbu Odins viņu uzņēma Valhallā dzīvu, un šāds liktenis gaidīs katru, kurš ies dižā varoņa pēdās!" Nākamajā dienā visi lēdunga ļaudis sanāca fjorda malā un kristījās.