Sātana advokāta piezīmes
skepse un infantilitāte
par raganu vajāšanu atšķirībām katoļu un luterāņu zemēs 
7.-Nov-2010 01:41 pm
Kamēr atvase ar vienu aci TV skatās multeni par govi transvestītu (runā virieša balsī, tēlo bulli, bet visi 4 pupi savā vietā - tas acīmredzot, lai radinātu mazūļus pie politkoretas citādības uztveres), bet ar otru cīnās ar māti, kura jau stundu neveiksmīgi mēģina šo piedabūt gulēt pusdienlaiku, aizdomājos par raganām. Dzīvojot izteikti femīnā vidē, šī tēma bieži uzpeld apziņā. ;)

Raganu vajāšanai līdz XV gs. otrajai puse bija gadījuma raksturs un tā bija samērā reta parādība, ko lielākoties realizēja laicīgā vara bez Baznīcas iejaukšanās. Tikai pāvesta Inocents VIII laikā (1484.) tika pieņemti pirmie akti tieši pret raganām. Šajā laikā divi vācu mūki - Mārtiņa Lutera kolēģi, - sarakstīja traktātu „Raganu āmurs”, kas tika izdots 1487. gadā (virsraksta nosaukuma tulkojums nav īsti pareizs, tāpēc ka latīņu valodā šeit ir nevis genetivus subiectivus, bet gan genetivus obiectivus, un tāpēc pareizāk būtu „Āmurs pret raganām”), kuram pirmos gadu desmitus maz kurš uzmanību pievērsa (interneta vājā caurlaidība bija par iemeslu ļoti lēnai informācijas apritei), taču sākoties Reformācijai XVI gs. vidū, Lutera sekotāji to pieņēma par rokasgrāmatu nepareizi ticīgo izskaušanā. Un reizē ar protestantu aizsāktajiem ticības kariem, kas noslīcināja Eiropu asinīs, sākās raganu dedzināšanas vilnis... Attiecīgi, t.s. “zinātniskās revolūcijas” laikā protestantu dominētajās zemēs sadedzināja simtus tūkstošus raganu (ASV to darīja līdz XVIII gadsimtam, turklāt par tiesnešiem bija pat Harvarda universitātes profesori). Ja mēs uz kartes ar punktu atzīmēsim katru vietu, kur sadedzināta ragana, tad vislielākā šādu punktu koncentrācija būs protestantu apvidos, kur robežojas Francija, vācu zemes un Šveice. Bāzeli, Lionu, Ženēvu, Nirnbergu un tuvākās pilsētas noklātu biezs punktu mākonis. Punktu traipi veidotos Šveicē – no Reinas līdz Amsterdamai, kā arī Francijas dienvidos, Anglijā, Skotijā un Skandināvijas valstīs. Raksturīgi, ka lielākais punktu sakopojums atrodams Protestantisma centros un tuvu tiem. Pilnīgi katoliskās zemēs – Itālijā un Īrijā – būtu ārkārtīgi maz šādu punktu, bet Spānijā praktiski neviena. Kāpēc?

Gluži vienkārši tāpēc, ka tikko kā birģeri sāka aizrauties, apsūdzot kaimiņu babuļus par raganām, Baznīca ieinteresējās par šo laicīgo ļaužu jauno aizraušanos ar nemateriāliem jautājumiem. 1610. gadā Logronū notikušajā raganas tiesāšanā turp aizsūtītais jezuīts un inkvizitors Alonso de Salazars pierādīja, ka raganas neeksistē. Salazaru uzreiz atbalstīja Lielais Toledo inkvizitors Bernardo de Sandovals un pēc tam arī Augstākā Inkvizīcijas padome. Šis lēmums būtiski mainīja visu sabiedrisko gaisotni katoliskajās zemēs, apturot pūļa aizraušanos ar linča tiesām jau pašā sākumā. Rezultātā tieši katoliskajās zemēs tika pārtrauktas “raganu medības” pat īsti nesākušās – 100 gadus agrāk nekā pārējā Eiropas daļā, kur bija uzvarējusi Reformācija.

Jāpadomā par to.
Comments 
7.-Nov-2010 05:11 pm
Šādos salīdzinājumos man vienmēr interesē, vai par abām pusēm pieejamā informācija ir līdzīga apjoma. Tas ir, vai šinī gadījumā, piemēram, katoļu dokumenti vienkārši neuzrāda šādas raganu tiesas, vai varbūt tās noritēja neoficiāli -- vairāk tiešām kā linča tiesas.
7.-Nov-2010 07:54 pm
Visa informācija ir smuki iegrāmatota - vajag tik rakt. Vienīgi par protestantu teritoriju Reformācijas pirmajās desmitgadēs varētu būt iztrūkumi, jo cīnītāji par ticības tīrību un pāvestītu apkarotāji kopā ar klosteriem un prelātu rezidencēm dedzināja arī to arhīvus un bibliotēkas (pat visai mērķtiecīgi, jo katram tak skaidrs, ka katoļu rakstos ir vienas vienīgas ģeķības, kuras ar dzelzi jāizdedzina). Uzskatāmi to redzam mūsu pašu t.s. kalendāra nemieros un svētbilžu grautiņos. Vēl jāņem vērā, ka apgaismības laikā, apkarojot katoļu Baznīcu, aš vesela industrija strādāja, vācot un pat sacerot materiālus par "inkvizīcijas zvērībām", tb jāatsijā pamatīgu propagandas slāni. Tb šķiet, biežāk gan katoļiem piedēvētie cipari daudzviet krietni pārspīlēti, tā teikt, idejas vārdā. Savukārt kopējais notikumu vēsturiskais fons drīzāk liktu ticēt pretējam, tb ka protestantu zemēs pūlis nolinčoja, nekur pasākumu neiegrāmatojot (tā kā to darīja, vajājot katoļus).

Pozitīvais ir tas, ka inkvizīcija veica izmeklēšanu un sprieda, vai apsūdzētais noziedzies pret ticību (citas lietas nebija inkvizīcijas jurisdikcijā), pēc tam nododot laicīgās tiesas rokās. Tb ja arī ticības karu laikā protestantu pūlis, ticības degsmē kopā ar bīskapa rezidenci sadedzināja arī visu tā arhīvu un bibliotēku, vēl materiāli dublējās pilsētas rātes arhīvos.

Būtu inčīgi paskatīties, kādi pētījumi šai ziņā tapuši un kāda gaisotne valda historiogrāfijā.
This page was loaded Dec 19. 2024, 2:05 pm GMT.