Vēl pirms pusstundas griezu zobus bezspēcīgā niknumā, čūkstēdams kā ūdenī iemests ēzē nokaitēts pakavs, mokoties dilemmā: sist paša galvu pret sienu vai kādam mazāk mīlētam kolēģim kraut? Pa vidu tam piefiksēju kādu īpatnību, kas izsauc cilvēkā (ja kādā neizsauc, tātad lai iet dirst, jo nav cilvēka vārda cienīgs - manā pasaulē visa mēraukla esmu es) līdzīgas sajūtas: cigarešu/naudas esamība/neesamība. Vo par provi. Ja tev nauda ir, tu par to nedomā, ejot no punkta A uz punktu B, ja vien nekas nav jāpērk. Nav jau jātērē, taču zini, ka ja nu baisi ievajagās ko, vari to darīt. Tb taupība ir brīva izvēle, nevis piespiedu pasākums. Aber ja jāpārvietojas uz to pašu punktu B - pa ceļam nekādi pirkumi nav paredzēti, pat ne bonbonga pirts kioskā, - bet naudas nav kabatā ne santīma, tad cilvēks tāds izsamisis un neaizsargāts jūtas. Ar cigaretēm ir līdzīgi. Tb uzsākt mēģinājumus atmest smēķēšanu, atstājot mājās naudu un cigas, tas nebij' prāta darbs. Izmisums, zobu griešana, trīcēšana, naids pret līdzcilvēkiem ašpadsmit paaudzēs uz priekšu un atpakaļ - tie tikai ziediņi. Jo nevis tu Atmet, bet tev Nav! Sajūta līdzīgi kā tad, kad pirkt neko nevajag, esi pat apņēmis bodē neiet, bet naudas ta Nav! Taču pietiek tikai ievilkties smaidīgam pacientam, nodziedāt slavas dziesmu par afišas maketu, kas šim, šamā priekšniecei un apkopējai Mašai trakoti patīk, šo verbālo medu apstiprinot ar čaukstošu kupjūru, kā uzreiz atlaiž! Vo tagad varētu skriet uz nervu pamata bodē kaut bloku iegādāt, tak nē - ir parādījusies izvēles iespēja, lepni nodomāju "a man to vajag? vai patiesi Tik Ļoti gribas?", un smaidīgs kā viegli iesadzēris unpy uomulīgi sēžos pie virpas zīmēt Spāres ciema karti. Miers virs zemes un man labs prāts. Jau 8 h bez dūma. Kad sajutīšos Varonis, paņemšu cigāru, jo jutīšos Pelnījis. :)

P.S.
Nupat iešāvās prātā, ka pat manam naidam pret smēķēšanas apkarotājiem krodziņos (tāpēc nepiedalos vēlēšanās, jo nevaru tak balsot par partiju, kuras priekšstāvji nobalsojuši par šo cūcību) ir šis pamats, tb ka atņēmuši nelieši man izvēles iespējas iet uz pīpmaņu vai nepīpmaņu dzertuvi.

UPD
Ar tukšu vēderu un vieglu izmisumu acīs iesperties bodē bēc nedēļas taupības režīma arī nav prāta darbs. Tb klasisks plikadīdu sindroms: nedēļu gavē, tad vienu vakaru martini+ikrmaizītes un secini, ka turpmāko nedēļu līdz nākamajam pacienta apciemojumam atkal griķu diēta. Man ta nekas - tikai slaidāks topu, - aber laulātajai pie šāda mamutu mednieka dzīvojot drīz gaismas stari apkārt nelieksies, bet cauri ies.