Jaunākiem ļaudīm grūtāk pieņemt t.s. reformas vēsmas izglītības sistēmā. Pareizāk sakot, to realizāciju, kas pamatā izpaužas saukļu līmenī un šo saukļu atkārtošanā vietā un nevietā.
Tādiem veciem bukiem vieglāk, jo var izcelt no aizmirstības jaunībā piedzīvoto, kad katru disertāciju mikrobioloģijā vajadzēja sākt ar to, ko Markss un Ļeņins par tēmu teicis, bet nobeigumā jāpiemin, ka disertācija dod jaunu saturu atbilstoši pēdējā PSKP plēnuma lēmumu ieviešanai dzīvē.
Darbojamies pēc šī paša modeļa, tikai tekstā un runās jēdzienus “Markss”, “Ļeņins” un “plēnuma lēmumi” jānomaina pret “jaunais saturs”, “caurvijas”, “atgriezeniskā saite” un “Skola2030 ieteikumi”. To dēvē par “reformu”.

Tālā 1807. gada 10. jūnija pievakarē Heilsbergas pilsētiņas apkaimi prūšu zemē ietina pulvera dūmu mākoņi. Francijas imperators, kā viņu dēvēja nozombētie francūži, bet visa progresīvā cilvēce zināja kā uzurpatoru Apolionu, štāba teltī pie lielā galda nikni uzlūkoja ģenerāļus un maršalus. Tos, kuri nebija laikus notinušies, pamanot dusmu un aizkaitinātības rievas imperatoriskajā pierē, t.i. pašus neattapīgākos.
- Kur, kur kļūda?! Kāpēc tie barbari vēl turas pretī? Kāpēc nebēg? Visu taču veicāt, saskaņā ar kaujas plānu! Bertjē, cik mums kritušo?
- 1398 vīri, jūsu majestāte!
- Un cik viņiem?
- 6000!
- Un kur problēma, mīlīši? Vai te neslēpjas kāds naidinieku spiegs? Atbildiet man, kamēr vēl pagoni uz pleciem!
Soli uz priekšu spēra pats dumjākais, attiecīgi arī pats drosmīgākais no visiem, ģenerālis Antuāns Šarls Luijs de Lassals, velkot no azotes kaut kādu papīru.
- Viss precīzi pēc jūsu ģeniālā plāna, kā parasti! Tūdaļ kauja būs vinnēta, mūsu ir piecreiz vairāk – 50 000, bet viņi tikai 9000, no kuriem lielākā daļa jau vāļājas ar karteču vēderos. Palūkojiet nu pats uz izlūku ziņojumu!
Buonoparte veikli paķēra papīru un ieurbās tajā ar skatienu.
- Tā, tā, tā ir. Bet kas tas par pleķi te pie cipariem? Un ja parīvē? Nevis 9000, bet 90 000!!! Maitas!!! Viņu ir divreiz vairāk! Visu plānu jāmaina!
Lassals samulsis ņēmās aplūkot atskaiti.
- Vainīgs, jūsu majestāte, ļoti vainīgs. Tā nejauši tas puņķītis…

Jā, rezultāts ir nepieciešams. Darbošanās darbošanās pēc, kas neko nedod, ir diezgan bezjēdzīga. Taču, lai cik pirmajā mirklī šķistu pašsaprotami, ka jātiecas sasniegt konkrētu mērķi, tas ir aplami. Proti, sasniedzamais rezultāts ir darbošanās produkts. Visai konkrēts, ko varam iztēloties un definēt. Izdomāt, kādam tam jābūt. Bet to spējam mēs, pieaugušie, tādi kādi esam pēc cik tur gadu kļūdām, strupceļiem un panākumiem - empīriskās pieredzes.
Bet ja ir darīšana ar mums vēl nezināmu procesu, kurš it kā mainīs pasauli, mūs un mūs pasaulē, tad mēs rezultātu nu nekādi nevaram iztēloties, t.i. nezinām, kāds varētu būt tas sasniedzamais rezultāts. Neizdomājams.
Piemēram, ja kādi nebūt marsieši tagad ķertos pie cilvēces apmācīšanas, un informētu, ka šīs mācību stundas sasniedzamais rezultāts ir “asilokumotācija”, tad auditorija, lai cik atvērta zināšanām un tendēta mācīties ar būtu, vienkārši nespēs iztēloties, kur nu vēl saprast, kas tas par zvēru. Jēga no šādas “sasniedzamā rezultāta” skandēšanas nebūtu nekāda.
Bet var jau būt, ka alojos. Jāpadomā vēl.