"1970. gada 29. decembris. Elektromehāniskā rūpnīca, kas ražo ledusskapjus. Plāns kā parasti nav izpildīts – gandrīz par 15%. Un, kā vienmēr ir nodrukāti goda raksti par plāna pārpildi, ir sagatavoti sarkanie ceļojošie karogi un vimpeļi. Līdz Jaunajam gadam atlikušas nepilnas divarpus diennaktis. Ko darīt? To pašu, ko vienmēr! Izpildīt plānu!
Tiek izziņots trieciendarbs. Trīs maiņu darbs. Visa priekšniecība cehos. Un arī partijas vadība ir cehos. Jo partijas taču rūpējas par tautu, bet tautai vajadzīgi ledusskapji! Ļaudis putās montē ledusskapjus, nepiegriežot pietiekami skrūves un uzgriežņus. Un pēkšņi noliktavā beidzas motori. Ko tagad darīt? Izpildīt plānu!
Montēsim bez motoriem! Montē bez motoriem, TKN bez kurnēšanas produkciju pieņem, un tik un tā ir skaidrs, ka līdz 31. decembrim nepagūs.
Ko darīt? Izpildīt plānu! Tautai ir vajadzīgi ledusskapji!
Rūpnīcas pagalmā stāv brāķētie ledusskapji. Tos jau skārusi rūsa. Tie stāv tir jau sen. Brāķus žigli ienes cehā, piekrāso plankumus un nodod gatavās produkcijas noliktavā. TKN pieņem. Bet ledusskapju vēl nepietiek, pat ar brāķētajiem vēl tālu līdz plānam. Ko darīt? Izpildīt plānu! Tautai vajadzīgi ledusskapji!
Direkcija mobilizē visas kravas mašīnas un izsūta pa darbinieku mājām, no darbinieku virtuvēm savāc ledusskapjus, pirms tam izmetot ārā produktus, un ved uz noliktavu piereģistrēt kā gatavo produkciju.
Pusstundu pirms pusnakts pēdējais ledusskapis nodots valsts apcirkņos, prēmija izrakstīta, visi apsveic cits citu ar lielisko darba uzvaru. Apbalvo sociālistiskās sacensības dalībniekus, rajona komitejas sekretārs spiež direktoram roku. Plāns pārpildīts – par 1,2%. Direktors saņam Darba Sarkanā Karoga ordeni, rūpnīcas strādnieki – progresīvās prēmijas. Ja valsts arī turpmāk attīstīsies tādā tempā, tad, skaties, 1980. gadā tiešām iestāsies komunisms.
Janvārī rūpnīcas strādniekiem atdod atpakaļ viņu ledusskapjus, izmet no noliktavām acīs krītošo brāķi, sagaida motorus un veic montāžu. Bet visa Padomju Savienība zina, ka produkciju, kas gatavota mēneša beigās, nedrīkst pirkt. Bet, tā kā produkcijas lielākā daļa tiek gatavota mēneša beigās..."

Ņikonovs Aleksandrs. Aiz impērijas fasādes. Tēvzemes mitoloģijas īsais kurss. - Pētergailis: Rīga, 2013., 244.-245. lpp. ISBN 978-9984-33-372-4

"Putekļusūcējus "Vihrj" izgatavoja Melitopoles rūpnīcā "Bitmaš". Pieprasījuma pēc tiem nebija, veikali neņēma šos putekļusūcējus, jo tie bija draņķīgi. Bet rūpnīca tos turpināja izgatavot, jo plāns ir likums. 1976. gadā visās valsts tirdzniecības noliktavās bija uzkrātas šo putekļusūcēju divu gadu rezerveres!
Ļeņingradas rūpnīcas "Elektrokeramika" inženieri izstrādāja uzlabotus lādētājus. Tie bija vieglāki, un ražošana izmaksāja mazāk nekā iepriekšējiem. Bet jaunais izstrādājums nenonāca ražošanā, jo bija lēts un tam nevajadzēja daudz materiāla - ar tādu bija grūti izpildīt plānu. Tā kā plānveida ekonomika jau savā būtībā ir antiinovatīva, tā lemta stagnācijai. Tieši tāpēc vārdā "stagnācija" sauc veselu laikmetu PSRS vēsturē...
Ja tu ievies jaunus darbagaldus vai jaunu tehnoloģiju savā rūpnīcā, tas var draudēt ar fondu atdeves pieauguma rādītāju pasliktināšanos. Kas tas ir - fondu atdeve? Šo rādītāju iegūst, dalot visas rūpnīcas produkcijas summu rubļos ar rūpnīcas pamatfondu vērtību, kurā ietilpst darbagaldi, ēkas... Tā kā Padomju Savienībā nedrīkstēja mīņāties uz vietas, bet tai vajadzēja paātrinātos tempos celt komunisma materiāli tehnisko bāzi, rādītājiem vajadzēja palielināties. Tostarp fondu atdevei. Loģiski? Bet, ja rūpnīcas direktors iepirka un uzstādīja jaunu, progresīvu iekārtu, viņa fondu vērtība pieauga, skaitlis daļas saucējā palielinājās, un atbilstoši kopējais rādītājs pasliktinājās. Un otrādi – jo tev bija sliktāki un vecāki darbgaldi, jo bija labāki fondu atdeves rādītāji: skaitlis saucējā ar katru gadu samazinājās, jo iekārta novecojot kļuva lētāka. Komunisms nāca tuvāk un tuvāk...
Tieši tāpēc Rīgas rūpnīca līdz septiņdesmitajiem gadiem piegādāja PSRS alus rūpnīcām 1932. gada modeļa katlus. Es pats astoņdesmitajos gados mācījos Maskavas tērauda un sakausējumu institūtā. Un ražošanas praksē rūpnīcās vēroju iekārtas, kuras kā kontribūciju bija piegādājusi Vācija, un zināju, ka tas vēl ir labi, jo šur tur bija pat pirmsrevolūcijas laika iekārtas. Piemēram, kādā metalurģijas rūpnīcā līdz pašai padomju varas nāvei stāvēja tvaika mašīna no kreisera "Aurora". Simboliski!
Vai atceraties padomju dienasgaismas spuldzes? Tādas garas caurulītes? Tās visu laiku raustījās un šprakšķēja. Vai zināt, kādēļ? Tāpēc, ka bija plānveida ekonomika. Šīm lampām PSRS bija divu veidu palaišanas droseles - labās un sliktās. Labās droseles gatavoja Baltkrievu pilsētiņā Lidā, sliktās – Ternopolē. Ternopoles droseles sprakšķēja un kauca. Baltkrievu strādāja droši un netrokšņoja, tām turklāt bija trīsreiz mazāka darbietilpība un divreiz mazāka materiālu ietilpība. Tas ir, tās bija progresīvas. Bet tika plānots strauji palielināt tieši slikto Ternopoles droseļu izlaidi, tāpēc, ka ar tām bija vieglāk izpildīt plānu - tās patērēja vairāk.
Plānveida ekonomika jau principā patērē vairāk. Tas nozīmē, ka tad, ja kapitālistam ir izdevīgi samazināt ražošanas izdevumus, sociālistam vajag tos speciāli palielināt. Tāpēc, ka izšķērdība ir izdevīga plānam."

Ņikonovs Aleksandrs. Aiz impērijas fasādes. Tēvzemes mitoloģijas īsais kurss. - Pētergailis: Rīga, 2013., 245.-246. lpp. ISBN 978-9984-33-372-4

"Irkutskas trests "Strojmehaņizacija" piegādā būvniecības tehniku būvniecības montāžas pārvaldei "Irkutskžilstroi". Jo ilgāk tresta buldozeri nostāvēs būvniecības montāžas pārvaldē, jo vairāk bezskaidras naudas rubļu pārvalde pārskaitīs trestam. Trestam ir izdevīgi iznomāt vairāk tehnikas, jo plānu aprēķina rubļos. Tāpēc pārskata gadā nostāvēja nelietota tehnika par 3666 mašīnstundām, par ko pārvalde godprātīgi pārskaitīja trestam naudu. Tādā veidā trests izpildīja gan ražošanas plānu, gan darba ražības plānu.
Bet kādu labumu guva būvniecības montāžas pārvalde, kas pārskaitīja naudu trestam? Nu, arī pārvade izpildīja plānu - apguva fondus! Arī "apgūt fondus" ir sen aizmirsts padomju laika teiciens.
Apgūt fondus nozīmēja iztērēt valsts piešķirtosbezskaidras naudas līdzekļus. Tas bija plāns pēc iztērētā. Neizpildīji plānu, neprati apgūt piešķirtos fondus, nākamajā gadā tos nepieškirs. Tāpēc kravas automašīnu šoferi PSRS nereti lēja soļarku grāvī, jo visu nespēja nobraukt. Bet neiztērēt nedrīkstēja - samazinās fondus!
Jautājums: vai pārvaldei nebija žēl pārskaitīt trestam naudu ne par ko? Atbilde: nebija žēl. Jo bezskaidras naudas rubļi nav nauda. Tā ir mirāža, ko nevar materializēt. Nevis nauda, bet ēnas. Padomju Savienībā bija tāda brīnišķīga tautas saimniecība, ka bez dažām paralēlām naudas vienībām neiztiksi. Bija skaidrās naudas rubļi iedzīvotājiem, Bija tā sauktie "čeki" sistēmas "Berjozka" tipa veikalos. Bija kartītes un produktu taloni, ko pastiprināja skaidrā nauda. Un bija bezskaidras naudas rubļi, ar ko rīkojās uzņēmumi un ko nevarēja padarīt par skaidru naudu, lai palielinātu strādājošo algu vai nopirktu uzņēmumam ko derīgu, jo nebija kur pirkt: nebija tirgus. Lai kāda rūpnīca kaut ko nopirktu no citas, vispirms vajadzēja "izsist" (dabūt, izdīkt - I.) fondus no Valsts plāna komitejas. Tas ir, pat ne dabūt pircējam atļauju pirkt, bet gan uzlikt pārdevējam pienākumu piegādāt tādai un tādai rūpnīcai to un to un tādā daudzumā. Ja tu izsiti fondus, tas ir, ja kāds uzņēmums apņēmās tev piegādāt produkciju, tas vēl nenozīmēja, ka tu to dabūsi. Tāpēc, ka bija deficīts, jo milzīga PSRS produkcijas daļa skaitījās tikai uz papīra kā gadījumā ar tikko kā aprakstītajiem ledusskapjiem.
Vispār plāns bija likums. Tas bija svēts. Tāpēc, ja jūsu pārvaldei nebija izpildīts plāns, jums vajadzēja piezvanīt un sarunāt dažas mašīnas, lai tās pastāv plāna izpildei. Ja mašīnas nebija kārtībā, tās pat varēja neatvest. Vienkārši vajadzēja noformēt uz papīra – tu man it kā iedevi mašīnas, bet es tev it kā bezkaidro "naudu". Apmainījās ar papīrīšiem un izpildīja plānu.
Tā dzīvoja visa valsts."

Ņikonovs Aleksandrs. Aiz impērijas fasādes. Tēvzemes mitoloģijas īsais kurss. - Pētergailis: Rīga, 2013., 246.-247. lpp. ISBN 978-9984-33-372-4