Kamēr abas sievietes - lielā un mazā, - vārtās pa gultu, bubinādamas viena otrai, cik tā otra laba, mīļa utt., tikmēr es, kā jau īstens mačmo, rosos pie plīts, meikojot brokastis un ar vienu ausi vērojot vienīgo TV kanālu, ko kaste rāda, tb ikrīta beztabu. Tiem medijiem gan labi - vienmēr ir par ko cepties. Vo par provi šorīt cepās, ka kādi nejauki elementi esot kurā tur pagastā saziedojuši Lieldienu dāvanu pakas invalīdiem. Cepiens, protams, ir par to, ka pakas mazas, kaut kāda sūda maize, nerakstoša pildspalva, lubrikants un vēl kādi sūdi. Vai ta pašiem ziedotājiem nav kauns tik mizernuju kuļķeni par "Lieldienu dāvanu" dēvēt? Un kāpēc tik maza?! (Pirms tam gan bij kārtējais ziņojums, cik viss sūdīgi un visi nabadzīgi aš uz bada robežas.) Varēja tak budži ko lielāku sarūpēt (ko īsti, padomiņu nedeva gan). Un varēja tak pielikt pārdesmit darbiniekus pārbaudīt, vai visas pildspalvas raksta. Aber šie gauneri to nav darījuši, tik vien kā savākuši iebiezinātā piena bundžas ar aš vairāku dienu pagājušu derīguma termiņu, pakojuši, krāmējuši autiņos, rakstījuši pavadzīmes un svilinājuši benzīnu, vedot uz to pagastu. Derdzīgi. Pie tam - ak tavu nekaunību!, - lubrukantus invalīdiem! Šteinbergs tā 2 pirkstos turēja to tūbiņu rokā kā beigtu žurku un moralizēja, ka šis te jau nu pārkāpj visas robežas. (Acīmredzot, tie ziedotāji ne tikai gauneri un kapeiku pisēji, neko prātīgu saziedot nevar, bet arī nezin kāpēc izdomājuši, ka invalīdiem iespējama dzimimdzīve, par dzimumtieksmi nemaz nerunājot!) Nu smuki - vesels rīta sižets, kurā pamoralizēt, pamācīt. Protams, nākamgad tie ziedotāji visdrīzāk neko neziedos (es jau nu viņu vietā uzmestu lūpu - ja nepatīt, nevajag ar), un tad varēs didaktiski pukstēt, ka tāda nu šī zemīte ir, ka neviens redz negrib dzīves apdalītajiem ko ziedot. Tb runājošajām galvām ir ko kritizēt pie jebkura rasklada - vienalga, kāds ziedo vai neziedo. Viegli viņiem tā maizīte nāk, viegli gan. Bet man te gan vaiga sviedros maizītei jānopelna, lai varētu īri noomaksāt, kredītus, laulenei martini un sev kādu brjūno iegādāt, gan jāmet monētu gaisā lielajās mocībās, vai atzīmēt jubileju ar pasēdēšanu tīkamu pudeles brāļu vidū, jebšu taupības nolūkos izlikties par beigtu peli? Grūši, grūši labiem cilvēkiem šai dzīvē. Un ja tev grūši - značit labs cilvēks.

Pēc minūtēm četrdesmit sasniedzām staciju, kur mums bija jāmaina zirgi, un nokļuvām uz vakariņām pie mormoņu „atriebības eņģeļa“. Cik man zināms, „atriebības eņģeļi“ ir „mūsdienu svētie“, kā sevi dēvē mormoņi, kuriem viņu baznīca uzticējusi pienākumu nerimtīgi rūpēties par nevēlamu pilsoņu nogādāšanu pie malas. Esmu ļoti daudz dzirdējis par šiem bargajiem „eņģeļiem“ un viņu tumšajiem, asiņainajiem darbiem, tāpēc devos uz vakariņu rīkotāja mormoņa māju, drebēdams aiz bailēm. Bet – ak vai! – mūsu romantiskajām ilūzijām par spīti viņš izrādījās vienkārši bļaurīgs, vulgārs nekauņa ar bezgala rupju muti! Varbūt viņš bija pietiekami asinskārs un pilnīgi attaisnoja savu „atriebēja“ titulu, tomēr vai ir pieļaujams, ka eņģelī, kaut arī atriebējā, nav ne druskas cildenuma? Vai var samierināties ar eņģeli, kas staigā netīrā kreklā un nevalkā bikšturus? Vai var cienīt eņģeli, kas zviedz kā zirgs un lielās kā jūras pirāts?
( ... tālāk ... )

Kopš mormoņu draudzes dibināšanas pagājis ne vairāk par četrdesmit gadiem, taču tās vēsture bijusi vētraina, sākot no pašiem pirmajiem soļiem, un arī turpmāk solās būt ne mazāk satraucoša. Mormoņi dzenāti un trenkāti visās mūsu zemes malās un stūros, tāpēc jau ilgus gadus ar sirdi un dvēseli nīst it visus „pagānus“ bez atšķirības. Džozefs Smits, kas atradis izdaudzināto Mormoņa Grāmatu un skaitās šīs reliģijas pamatlicējs, bija spiests vazāt no viena štata uz otru gan savas noslēpumainās vara plāksnītes, gan brīnumdarītājus akmeņus, ar kuru palīdzību burtoja metālā ieskrāpētās rakstu zīmes. Galu galā viņš Ohaio štatā nodibināja „baznīcu“, par kuras locekli kļuva arī kāds Grigems Jungs. Sākās vajāšanas un līdz ar tām arī atkrišana no ticības. Brigems stingri turējās pie izvēlētās pārliecības un rāvās vaiga sviedros. Viņam izdevās dezertēšanu apstādināt. Vēl vairāk – pašos grūtākajos laikos viņš izmanījās daudzus pievērst savai ticībai. Pamazām viņš ieguva brāļu vidū arvien lielāku ietekmi un cieņu, drīz kļuva par vienu no divpadsmit „baznīcas apustuļiem“, bet pēc tam iekaroja arvien svarīgāku un augstāku stāvokli, beidzot apsēzdamies Divpadsmitu prezidenta krēslā.
( ... tālāk ... )

Mormoņi ir atriebušies un joprojām atriebjas par vajāšanām, ko piedzīvojuši un – pēc viņu domām – piedzīvo vēl šobaltdien, jo pašpārvaldi viņiem tā arī nepiešķīra. „Slaktiņš Kalnu Pļavā“, kas tagad jau gandrīz aizmirsts, bija viņu roku darbs. Savā laikā šis notikums sacēla lielu troksni – visā zemē par to vien runāja kā par pastrādātajām zvērībām. Atsauksim to vispārējos vilcienos lasītāju atmiņā.
( ... tālāk ... )