Kad sarunā tiek skarts vienīgais leģitīmais Krievijas imperators XVIII gadsimtā - Pēteris III, - kas raksturīgi: absolūtā vienprātībā vienojas visi, kuri citā tēmā viens otru kategoriski apkarotu un nekādi nespētu par ko vienoties. (..) Piemēram, liberālis un demokrāts, vēsturnieks no Pēterburgas E.Aņisimovs un viens no iesīkstējušākajiem “nacionālpatriotiem” maskavietis M.Lobanovs. “Dumjš un netālredzīgs” - kā ar cirvi cērt pēterburdzietis. “Prūsijas pakalpiņš, visu krievisko nīstošs,” - domu pārķer maskavietis. - “Viss skaidrāks par skaidru!”
Vai patiesi acīmredzams? Īsais Pētera III valdīšanas laiks un tā reformas tika tik melns mālēts un gānīts, ka nu jau 200 gadus historiogrāfija tā vietā, lai objektīvi analizētu, iztiek vienīgi ar baumu un anekdošu pārstāstīšanu, - pa to pašu ceļu sekoja arī literatūra. Patiesi dīvaini, ka šo mītu visi papagailiski atkārto, nepievēršot ne mazāko uzmanību tam, kā tas radies. Pētera līdzgaitnieki vai nu nodeva viņu, vai vairāk nekā 30 gadus pavadīja savos no galvaspilsētas vistālāk esošajos īpašumos. Savukārt trīs galvenos mīta par “muļķīti” un “prūšu pakalpiņu” radītājus nu nekādi nevar atzīt par objektīviem lieciniekiem. (..)
( daudz_burtiņu )

Lielākie meli, laisti tautā jau Pētera I dzīves laikā, ir apgalvojums, ka viņš pirmais esot izdomājis un ieviesis milzumu jauninājumu, kas iekustinājuši attīstībai iesūnojušo un neglābjami no pārējās pasaules atpalikušo Maskaviju, eiropeizējot to. Kaut arī šo mītu sāka apšaubīt jau XVIII gs. otrajā pusē, piemēram, kņazs Ščerbatovs, tas iesakņojās tik plaši, ka ir dzīvs arī šobrīd, un jebkurš mēģinājums to apšaubīt sastop kvēlu emocionālu (nevis argumentētu) pretsparu. … Pamatīgu ieguldījumu šī mīta globalizācijā XX gs. deva ļoti talantīgi uzrakstītais, taču no vēstures zinātnes viedokļa aplamais, tātad melīgais A.Tolstoja romāns “Pēteris I”.
Taču fakti ir nepielūdzami: ne Pēteris I savas valdīšanas laikā, ne viņa “komanda” neizdomāja neko jaunu, kas nāktu par labu valstij. Visi viņa izslavētie “jauninājumi” ir netalantīgi un izkropļoti īstenotas tā priekšgājēju krietni pirms viņa uzsāktās reformas. …

( daudz_burtiņu )

JUSTĪCIJA
(..) Rodas iespaids, ka Pēteris ārdīja visu, kam tika klāt, būtībā likvidējot līdz šim pastāvējušo tiesu sistēmu un ieviešot patstāvīgu “ārkārtas” stāvokli. Krievijā vairs nevaldīja likumi, bet gan cara ukazi (rīkojumi), ieviešot “troikas” un ārpustiesas tribunālus, kurus pēc tam ar sajūsmu savā arsenālā pārņēma boļševiki… Pat Messi bija spiests atzīt, ka “valsts pārvaldes sistēma kā purvā iestrēga vispārējā neprofesionalitātē, skaudībā, pērkamībā”.
Sapratis, ka paša “reformu” radīto kukuļņemšanu un zagšanu tāpat neizskaust, Pēteris izveidoja īpašas izmeklēšanas komisijas. Katru veidoja gvardes virsnieki – majors, kapteinis un poručiks, - kuriem vajadzēja izmeklēt visus gadījumus un spriest tiesu nevis pēc likuma, bet pēc “veselā saprāta un taisnīguma”. Nav grūti iedomāties kas notiek, ja tik neierobežotas pilnvaras tiek piešķirtas ļaudīm, kuriem katram savs veselais saprāts un savs priekšstats par taisnīgumu… Pie tam jāpiebilst, ka šie neizglītotie gvardes virsnieki absolūti neorientējās dažkārt visai sarežģītajos jautājumos, par kuriem tiem bija jāspriež “pēc taisnīguma”.
( daudz_burtiņu )

RELIĢIJA
Arī pareizticīgo baznīca neizvairījās no cara vērīgā skata un labās gribas.
Pat pirms revolūcijas vēsturnieki bija spiesti atzīt, ka Pētera valdīšanas laikā baznīcu skārusi smaga krīze. … Daudzi hierarhi publiski bazncas telpās rupji lamāja zemāka ranga garīdzniekus… Neizglītotība, Rakstu nezināšana, kukuļņemšana, interesēšanās tikai par saimnieciskām lietām bija kļuvusi vispārēja. (..) Nevērība pret kalpošanu izpaudās arī apģērbā: “…dažs labs šāds priesteris uzvelk zeltā caurausto sutanu, bet kājās dubļainas vīzes un apakšā pavilktais kaftans nemazgāts un sapuvis”. Bija milzums sūdzību par klaiņojošajiem popiem, kas pulcējas pie pilsētu vārtiem “visādas noziedzības veic, savā starpā lamājas un sev kaunu dara, bet citi kauliņos spēlē un savā starpā dūrēm kaujas”. (..) Laikabiedri rūgti raksta, ka klosteros ļaudis iet nebūt garīgumu meklēt. Rostovas bīskaps Georgijs Daškovs caram sūdzējās, ka ierindas mūki viņa bīskapijā “dzer un zog”, par naudu laulā jebkuru. Ir ziņas par gadījumiem, kad vīrs lai izšķirtos, atsauc “nezināmu popu”, kurš sievu ar varu apcērpj par novici. (..)
Īsāk sakot, “baznīcas izglītība un tautas apgaismošana apstājās, labdarības baznīcā vairs nebija, garīdzniecība nebija ētiski labāka par draudzi, bet draudze slīga tumsonībā, rupjībā, netikumībā, vienaldzībā pret ticību, misticismā…” Iemesls bija visiem skaidri redzams jau toreiz: patriarha Nikona darbība, kas sašķēla baznīcu.
( daudz_burtiņu )