Ir labi, ka brīžos, kad pārņēmusi lepnība (grēks, starp citu) un iedomājos esam ja ne tuvu Apskaidrībai, tad vismaz Budas cienīgam mieram un līdzsvaram ij sajūtos esam tik stabils kā Kailasa kalns ziemas vētrās, Tas Kungs, Buda un visi avataras uzsūta man
eermaniitis - aš vienīgo tēlu, kurš uomulīgi un ar smaidu spēj mani novest līdz baltkvēlei 3 minūtēs (
sirdnam nepieciešamas vismaz 5 minūtes šādam rezultātam), - tas kā Providences Zobins satriec pīšļos manu lepnību kā mongoļu karavāle Sun dinastijas laika jašmas vāzi desmittūkstoš gabaliņos. Un, saprotot savu glupību, noliecu pazemībā galvu: mea culpa, mea culpa... Vieglāk kļūst ap sirdi.
Tagad mēs varētu kaitināt ērmanīti un skatīties, kuram labāk izdodas.