Sātana advokāta piezīmes
skepse un infantilitāte
profesionālisms vs amatierisms, jebšu par reliģijas jautājumiem 
22.-Nov-2009 10:47 am
Lasot Ivara Ijāba blogā ierakstu Vēlreiz: postkomunistiskās baznīcas un demokrātija, aizdomājos.

Tā vulgarizējot, kristietībā katoliskās un protestantiskās (t.sk. luteriskās) Baznīcas fundamentāli atšķiras 1 pamataspektā (pārējie ir teoloģiski, kurus nemācītam cilvēkam nesaprast): katoļi pakārto sadzīvi ticībai, bet luterāņi - ticību sadzīvei. Līdz ar to luterāņu (protestantu) sašutums par mēģinājumu pakārtot kaut ko ticībai* ir saprotams.

--------------
* Romas Katoliskajā Baznīcā pastāvošajām celibāta un sieviešu neordinēšanas tradīcijai, manuprāt, ir ļoti praktisks pamats: garīdznieka vienīgā misija šai dzīvē ir kalpot Dievam. Nekā cita. Izspiežot sevi kā citronu, veltot sevi tikai tam. Bet precēts garīdznieks vienmēr ievērojamu savas dzīves daļu veltīs ģimenei (kas, attiecīgi, mazinās tā kalpošanas Dievam intensitāti, līdzīgi kā psihoterapeita darba kvalitāte krītas, uzklausot pacientu, taču paralēli pie sevis prātuļojot: "tā... pienu jānopērk, miltus un olas, bet sestdien bērnus pie vecmāmiņas jāved..."). Ar sieviešu ordināciju ir tāpat - sievietes no dabas ir emocionālākas (ne tik daudz emociju dziļuma, cik amplitūdas plašuma un variablitātes ziņā), daudz vairāk pieķeras šīs zemes dzīvei, cilvēkiem, apkārtnei, līdz ar to ja kāda patiesi spēj savu dzīvi veltīt tikai un vienīgi kalpošanai Dievam, tad tā jau ir novirze no normas, tb sieviete nevar būt pilnvērtīgs garīdznieks - tādu nu viņu daba radījusi. Un tas nenozīmē neko sliktu. Vismaz es nejūtos kā apdalīts, kaut labi apzinos, ka, piemēram, talanta uz svešvalodām man nav, līdz ar to nekad nekļūt par Ītonas svešvalodu fakultātes mācību spēku.
Lai būtu garīdznieks, nepieciešamas zināmas kvalitātes, kā jebkurā citā šauras nozares elitē: basketbolistam jābūt garam, veiklam un ar cīņassparu, matemātiķim jābūt ar izteiktu analītisko un loģisko domāšanu utt., un diemžēl nevaram cilvēkmīlestības dēļ vien paģērēt, ka nu basketbola komandās jāordinē arī liliputus, vai Zinātņu Akadēmijā jāuzņem ļaudis bez augstākās izglītības. Protams, ja uz garīdznieka misiju raugās kā uz hobiju (tipa, mūsu pagalma basketbola komanda, par uzbrucēju liksim Janku, jo viņš ļoti grib tas būt) vai amatu darbam ar cilvēkiem (kā skolotājs, ārsts, pārdevējs utt.), tad jautājums nebūtu aktuāls. Taču ir tā, ka katolicismā kalpošana nozīmē nebeidzamu un bezkompromisa tiekšanos uz Augstāko (gluži kā sportistam - vai nu ej uz olimpiskajām medaļām, vai nodarbojies ar sportu brīvajā laikā un nepretendē būt valsts izlasē tāpat vien, jo labs cilvēks un neslikti skrien) un viss. Bet luterānismā tā vienkārši ir nodarbe, tipa draudzes psihoterapeits, ierēdnis sistēmā, ko par LELB dēvē (kuram nudien netraucē darbā ne ģimene, ne hobiji, nedz kāds privāts biznesiņš - visu var apvienot). Katram savs. Ko var ļaudis par tik pašsaprotamām lietām cepties un tiem meitiešiem neļaut staigāt ar baltu krādziņu, nudien nesaprotu.
Comments 
22.-Nov-2009 12:40 pm
hmm emocionāla draudzene vai profesionāls psihologs

ja neskaita izdevumus par rumu un vizīti - dilemma, vot ;)
22.-Nov-2009 01:29 pm
Kas raksturīgi, lielākā daļa ļaužu vispirms padomiņu meklēs pie draudzenes, avīzē ievietotajā horoskopā un tikai pašās beigās pie psihoterapeita ies, ja vispār ies (un arī tad psihoterapeits, kurš ieteiks nekrāmētēs ar zīlēšanu kafijas biezumos, bet čaklāk strādāt, izrādīsies slikts psihoterapeits, tb draudzene labāka - saka, ko vēlies dzirdēt). :)
22.-Nov-2009 03:41 pm
nu bet loģiski. pie p/t jēga ir iet tikai, ja pats ir nobriedis ko savā dzīvē mainīt, bet īsti neredz kā. ja vajag tikai kādu, kas galviņu paglauda, draudzene būs vietā 100% :)
This page was loaded Nov 19. 2024, 12:42 pm GMT.