"(..) Pie modernitātes pašraksturojuma pieder izteikums, ka ši sabiedrība var eksistēt, tikai nemitīgi mainoties. Šo izmaiņu dinamika redzama gan sociālajā spriedzē un tās izraisītajās sociālajās revolūcijās, kuras varētu ierosināt vai motivēt arī izglītība kā apgaismība, gan tehnoloģiskajos izaicinājumos un to solītajās tehniskajās revolūcijās. Šajā tehnikas noteiktajā permanentajā sevis mainīšanas procesā izglītībai tiek piedēvēta visnotaļ ambivalenta loma: īpaši Vācijā izglītība un izglītības sistēma tiek uzlūkota kā traucēklis šajā procesā. Ne izglītības politiķi, ne skolas un pat ne skolotāji neesot pamanījuši laikmeta zīme, viņi ignorējuši tehnisko progresu, klašu digitalizācija ir vēl bērna autiņos, arī universitātes ir nogulējušas strauji augošo MOOV - atvērto tiešsaistes platformu un kursu - pasaules tirgu, tāpēc tādi apputējuši izglītības sistēmas ideāli kā pētniecība un studiju vienotība jāatmet un to vietā jānāk uz tehnoloģijām vērstai izcilībai pētniecībā un digitāli apbruņota efektīvai apmācībai - tā rakstīja nedēļas laikraksts "Die Zeit". Cerība, ka skolu un universitāšu problēmas tiks atrisinātas ar digitālu rīku palīdzību, spārno vismaz tirgu. Tas pats nedēļas laikraksts, kurš skaļi pasludināja diagnozi un pareģoja ar to saistīto pavērsienu, gandrīz vienlaikus entuziastiski uzdeva arī jautājumu: "Kur gan jūs esat, profesori?" - tā aizsākot plašu diskusiju par intelektuāļiem publiskajā telpā, tātad par institucionālo varas un refleksijas, izglītības un sabiedrības attiecību centru. (..)"
- - - -
Via: Līsmans Konrāds Pauls. Izglītība kā provokācija. / tulk. Raivis Bicevskis - Jāņa Rozes apgāds: Rīga, 2022., 59. lpp.