Arī analogais šovs "Saimnieks meklē sievu" nenodarbojas vis ar lauku sadzīves demogrāfijas uzlabošanu un savešanu, bet gan naudas pelnīšanu, un viena pati slavenā Magone atsver 50 kārtīgas meičas, kas sapņot sapņo par govju ganāmpulku, bērneļu baru un vīru pie sāniem, tb daudz ideālākas kandidatūras. Tās neviens neskatīsies, bet Magoni zina visi, pat tie, kas TV neskatās.

Visi ir apmierināti: skatītāji, šausmās un pretīgumā sastinguši, vēro punduru un bārdaino dāmu cirku, raidījuma veidotāji sajūsminās par reitingu kāpumu un reklāmdevēju ieinteresētību, aber frīkainās dalībnieces ir nonākušas kurortā - spa, kosmetologi, vizāžisti u.tml., - kādu pašas saviem spēkiem nepiedzīvotu nekad. Taču nē, sākas sašutušo darbaļaužu vēstules partijas komitejai aizliegt konkrēto šovu "par raidījuma dalībnieču goda un cieņas aizskaršanu, cilvēktiesību pārkāpumiem un bērnu tiesību apdraudējumu".

Un man nezin kāpēc visai lielas aizdomas, ka visi šie martu un hannu centri savas sašutuma vēstules raksta (kas interesanti, asociācija "Gimene" klusē) un aizliegt pieprasa nevis tāpēc, ka liela rūpe par šova dalībnieču labturību (kā nekā visas pieaugušas sievietes, rīcīb- un lemtspējīgas), bet gan tāpēc, ka viņu jaukajā, tējas, jogas un pseidointelektuālu sarunu aizpildītajā zemkupola pasaulītē, kur lielākais ekstrēms ir jaunajos gumijniekos pabradāt ar fotoaparātu rokā pa Sedas purvu, caur TV ekrānu ielauzusies derdzīga ārpasaules realitāte (jo šovā novākti normāli nomales/lauku sievišķi, kādi viņi vienkārši ir). Tas rada riebumu. Pagrūti ignorēt un izlikties, ka kas tāds ir izņēmumi, ko vairāk vai mazāk pārklāj socdienesti un palīdzības grupas, bet tāda ir liela, pat ļoti liela iedzīvotāju daļa. Jo trakoti nepatīkami tak, ka kā ko pašsaprotamu rāda cilvēkus, kas "ir no augsta sociālā riska grupas un ir uzskatāmas par upuriem, proti, viņām ir fiziskas, seksuālas un emocionālas vardarbības pieredze, viņas cieš no dažāda veida atkarībām, viņām ir zems izglītības līmenis, kā arī, iespējams, psihiska vai garīga rakstura traucējumi". Gluži kā Kašperovskis, kurš ārstēja no attāluma, arī Martas centrs no attāluma diagniosticē: "raidījuma dalībnieces, kaut juridiski ir pilngadīgas, dažādu iemeslu dēļ nespēj pieņemt adekvātus lēmumus", tb neesot pilnvērtīgi un lemtspējīgi cilvēki. Savukārt "neadekvātas uzvedības epizodes, kuru publiskošana medijā nav savienojama ar cieņpilnu attieksmi pret šīm sievietēm", tb aicinājums pielaut publiski rādīt tiaki smukas, gudras un šarmantas sievietes pēc rūpīgas atlases, lai pasarg dies, kādam nerastos no TV iespaids, ka sievietes ir dažādas, daudzas ir arī prastas un neizglītotas. Tāpēc pirmā reakcija ir nevis jautājums "Kāpēc pastāv pietiekami plaša mērķauditorija, kam kas tāds tiek veidots?", bet gan vienkāršāk: pasludināt šova dalībnieces par garīgi nepieskaitāmām un aizliegt ko tādu rādīt – no acīm prom, no sirds ārā.

Tā kunga 1670. gadā “bajāra dēls Nikifors Skorjatins sita pieri pret zemi par savu sievu Pelageju, bet lūgumrakstā vēstīts: sūdzība, valdniek, mana par nevaldāmo savu sievu Pelageju: tai 176. gadā iekoda viņa, mana sieva, mana ķermeņa plecā ar zobiem, knaibīja manu rumpi un bārdu izplūkāja. Es, kalps tavs, situ pieri pie zemes, vēršoties pie tevis Meistaru Palātas Prikazā, un iesniedzu lūgumrakstu okoļņičijam Vasīlijam Jeropkinam Mihaila dēlam. Un tavu kalpu Meistaru Palātas Prikazā uzklausīja djaks Ivans Vzimkovs, aplūkoja manas sievas un viņas zobu pēdas uz mana ķermeņa, un šajā viņas ļaundarībā neko nosodāmu nesaskatīja. Un 178. gadā mana sieva Pelageja gribēja mani, tavu kalpu, ar cirvi nosist, man nācās glābties, atgaiņājoties, taču viņa pāršķēla man labās rokas apakšdelmu, un es knapi dzīvs no viņas cirvja izglābos, pametot savu sētiņu un begot uz Meistaru Palātas Prikazu, kur situ pieri stoļņika Fjodora Sokovņina Prakofjeva dēla priekšā. Un stoļņiks Fjodors Sokovņins Prakofjeva dēls lika aprakstīt manā rokā šķelto brūci, un no šī pāršķēluma radīto skādi. Taču arī turpmāk mana sieva draudēja man nāves draudus, un pēc tava, mans valdniek, rīkojuma ietupināta mana ļaunprātīgā sieva aiz atslēgas. Bet viņa, arī sēžot aiz atslēgas, savā negantībā turpina brūķēt muti un draudēt man nāves draudus. Visužēlīgais valdniek, žēlo mani, liec manas sievas negantībai un audzināšanai savu rīkojumu izdot un ļaut man no viņas šķirties, lai mani no viņas rokas nākotnē nāve priekšlaicīga nepienāktu.”
( ... )

Reiz tēvu/dēlu sarunā dēlam uzvaicāju, vai viņš, redzot uz ielas tādu meiču, ka mute paliek sausa un sirds lec ārā, ir mēģinājis iepazīties? Šis prātīgi atbildēja, ka ir tik daudz internetos redzējis meiču vaimanas, ka atkal kāds losis uz ielas uzbāzies ar iepazīšanos un komplimentiem, un cik tas ir derdzīgi, ka neies jau uz šī grābekļa kāpt – ar nepazīstamu meiču, kaut šī šķiet kā Afrodīte svaigi no putām, iepazīties neesot košeri.

Un principā es viņam piekrītu: lai neiegrābtos kārtējā "atšujies, nekauņa!" situācijā, labāk izlikties, ka nekādus mājienus nesaproti (tāpat 90% gadījumu izrādīsies, ka esi ne tā sapratis) un mierīgi nodarbojies ar savām lietām. Jāreaģē tikai tad, kad mājiens ir nepārprotams, tb meiča tevi saķer aiz krāniņa un velk līdzi (un arī tad pastāv risks, ka otrā rītā domas būs mainījušās, tāpēc nerviem labāk, ja vienkārši nodarbosies ar zinātni).

Nupat noskatījos ziņās par filmas "Wonder woman" filmēšanu un drīzo iznākšanu. Šķita interesants viens aspekts, proti, filmas veidotāji, piešķirot filmas varoņu - supervaronīgu meitiešu, - komandai pārdabiskas spējas, visas tās copy/paste ņēmušas no maskulīnisma arsenāla. T.i. sanāk, lai sieviete kļūtu par supervaroni, viņai jākļūst par vīrieti minibrunčos ar maksimāli dziļu dekoltē. Feministes neprotestē? Vai arī nespēj piedāvāt kādas specifiski savas superspējas?

UPD:
Tb aizdomājos ne jau par to, ka lai mētātu vilciena vagonu pa gaisu, jābūt superspēkam, bet gan par to, ka aš zemapziņas līmenī ir klišeja, kādas ir "sievišķīgas" īpašības un kādas ir "vīriškīgas" īpašības. Un, tikko kā konkrētajam varonim jāpalielina īpašību klāstu, lai viņš izceltos sava dzimuma pārstāvju vidū, tad jaunas īpašības mēs vienkārši nespējam izdomāt – jaņem copy/paste kaut ko no pretējā dzimuma arsenāla.

Sieviešu grūsnība ir tāds pats lakmusa papīrs, kā vīriešiem alkohols. Proti, ja vēlies novērtēt vīrieti, piedzirdi viņu – dzērumā nobrūk visnotaļ plānā audzināšanas glazūra un vīrišķis izpaužas visnotaļ nepastarpināti, tāds kāds ir. Ar sievietēm identiski grūsnības laikā. To ievēroju mūsmājās. Šis tāds auglīgs gads, mūsmājā puse kaimiņieņu apgrūsnējušas. Un ļoti uzkrītoši, kā viņas mainās: viena kļūst kudi jaukāka, draudzīgāka, atvērtāka, aber cita pilnībā ieiet savā kosmosā, kur Piena ceļš un citas galaktikas rotē tikai un vienīgi ap viņas nabu, pat rīta sveicienu atņem tikai tad, ja iekliedz sejā. Interesanti.

Pēc statistikas (gan tālajā Ziemeļamerikā, ne pie mums, tb mazliet civilizētākā zonā - bail pat domāt, kā ir atpalikušajā nostūrī likteņupes krastos) 12% ģimeņu sievas ikdienā morāli un fiziski pazemo un vajā savus lauleņus.Iespējams, procents varbūt pat lielāks, jo seksisko stereotipu iespaidā liela daļa upuru kautrējas atzīt, kādā sitācijā atrodas. Taču neviens, neviens visā plašajā pasaulē negrasās organizēt kampaņu "Esi bāba!" un intervēt Gaili, Āboltiņu, Viņķeli u.c. prominences šajā jautājumā. Netiek tas līdzsvara princips ievērots, netiek. :(

Hmm, tas ir viens no raksturīgākajiem aspektiem sevi aprakstošajā valodā, ka profesionālajā ziņā bikšaiņi vienkārši vai nu kāpina, vai nekāpina kvalifikāciju, savukārt sievietes mūžīgi "cīnās". Kaut kā ļoti bieži esmu pamanījis šo atšķirību vārdu izvēlē, aprakstot vienu un to pašu situāciju.

Vakar pa ilgiem laikiem ierados pilsētā, uzdāvāt vienam kamrādam kaudzi ar starpkaru laika arkitektūras objektu fotogrāfijām, lai šim papildu ilustratīvais materiāls, gatavojot lekcijas. Nu bet pēc tam jau nenoturējos - bērniņš laukos, laulene kur hidžabā pa Levanti klejo, - un aiztenterēju līdz Vecrīgai. Vecie krogi aizklapēti, jauni nākuši vietā - jutos kā Stinga inglišmens Ņujorkā. Mazliet paklejoju pa ieliņām, izmisīgi prātojot: a kur tagad ļauži tusē? Ielūkoju Cocoloco, kur parasti ieeju, ja esmu pilsētā - tur kaut kādi englenderi futbolu skatījās (sports man dziļi vienaldzīgs). Tad aizkāpu uz tīņu krodziņu Ленинград (ja godīgi, vairāk krodziņu nezinu, visi pārējie, ieliņās redzamie, ir tūristiem domāti).
Satiku panco un vēl pāris nejūzerus, un lāga pasēdēju, pasocializējos, pavēroju ļaudis. Paklausījos, kā pie blakus galdiņa sirms bārdainis (tb kretīns manā vecumā (c) ) stāsta mazām meitenītēm, kā burājot ar jahtu ik pa 100 m satiekot milzu roņu barus (acīmredzot viņš zina īstās roņu vietas, jo es 15 gadu laikā zem burām nevienu roni jūrā neesmu manījis); paklausījos, kā viens jauks bučmūlītis (nu tāds, ko gribas paņemt aiz ausīm un sabučot uz vaidziņiem - gan jau esat redzējuši: svētdienās viņa TV stāsta mazajiem par zvēriņu dzīvi, bet mana atvase par šo fano) pie blakus galdiņa, traģiski bolot acis, stāsta klausītājiem par draudošo roņu invāziju dievzemītes pludmalēs; pabrīnījos, kā cits bučmūlītis man (vai kādam man aiz muguras) rāda dūrīti un jauki vaibstās; palūkoju, cik smieklīgi izskatās apdzērušies ciema lovelasi, tenterējot apkārt līganā seismogrāfu gaitā un bičojot cigas (gan jau pats tāds reiz biju, tikai no malas jau sevi neredz).
Vobšem pamatīgi pievilku mūli - šodien sajūta, it kā būtu aizmidzis bišu stropā, darbā ierados ar nokavēšanos, un tagad prātoju, kā līdz pusdienām sataisīt 150 failu kompozīcijas, katru uz saviem 500 MB.

Bet ne par to stāsts. Labi apzinos, ka veca perdeļa privātās dzīves peripetijas neinteresē nevienu, izņemot viņu pašu, tāpēc par šoreiz genderismu. Feministu livejournalā pamanīju melnbaltu fotogrāfiju sēriju:

( par_dženerajām_lomām )