1919. gada ziemā latviešu rīdīšana pret vācbaltiešiem Pagaidu valdības vārdā pieņēma tik asas izpausmes, ka pat Ulmanis, kurš 1. martā atgriezās no Eiropas, nobijās no pārmērībām un lika Goldmaņa-Paegles grupas izlīmētās proklamācijas steigšus noplēst.
----
LVVA, 5479. f., 1. apr., 55. l., 143. lp.

22. septembrī Baltu vienības(?) dienā atzīmējam sendienu notikumu 1236. gadā, kad balti krietni paslaktēja baltus.
Proti, pagāni senlietuvieši sakāva kristīgos zemgaļus, lībiešus un latgaļus Zobenbrāļu ordeņa vadībā (vāči bija labi ja pāris simti, ieskaitot pusbrāļus), bet mājup bēgošos kristīgos zemgaļus, lībiešus un latgaļus pusceļā pārtvēra un izslaktēja pagāni zemgaļi.

Interesanti, ka Blaumanim "Tālavas taurētājs" esot radies kā parodija par tautiskā romantisma epigoņu dzeju, tālab pirmpublicējums esot “Jaunās Pēterburgas Avīzes” satīriskajā pielikumā “Purva malā”.

Literatūrzinātniece un ilggadēja R. Blaumaņa biogrāfijas un daiļrades pētniece Līvija Volkova to izskaidro, ka šādā veidā Blaumanis “centās aizmiglot modro uzraugu acis”. Savukārt Latvijas Universitātes profesore, literatūrzinātniece Ieva Kalniņa “Rūdolfa Blaumaņa kopotajos rakstos” atzīmē: “Iespējams, ka dzejoļa atrašanās šajā nodaļā norāda uz R. Blaumaņa sākotnējo ieceri – uzrakstīt parodiju par tautiskā romantisma epigoņu dzeju. R. Blaumanis dēvēja tautiskā romantisma periodu latviešu literatūrā par “kumeliņu periodu”.

Par tiem uzraugiem neticu - šaubos, vai kādu uzraugu tajā laikā interesēja peršas par 800 gadu pagātni. Šiem bija jāraugās, vai nav kas slikts par cara tētiņu un impēriju. Par otro domājot, dzejolim patiesi "nav konsekventa parodijas rakstura", jo pati "tautiskā" jeb nacionālromantiskā dzeja savā patosā ir tik ļoti pārspīlēta un smieklīga, ka to parodēt nav iespējams - tā ir parodija pati par sevi.

Konservatīvie: ēst sievietes ir mūsu tradicionālā dzīvesziņa, tas ir labi!
Liberāļi: ēst sievietes kā tādas nav košeri, tas ir slikti!
Nacionālisti: Viss vienkārši - ja kaimiņu cilts veči apēd kādu mūsu cilts sievieti, tad tā ir cūcība!, bet ja mēs apēdam kādu kaimiņu cilts meitieti, tad tas ir svētīgi!

"(..) Par Dzintarzemi senos laikos sauca Baltijas jūŗas austrumu piekrasti, kur dzīvoja prūši, lībieši, latvieši. Romiešu vēsturnieks Tacits stāsta par dzintara zvejniekiem-aistiem. Zvejnieki un mednieki, zemes un lopu kopēji latviskajā Dzintarzemē ar vācu tirgoņiem iepazinās XII gadsimteņa vidū, nemaz nenojauzdami postu un bēdas, kas nāca viesiem pa pēdām. Tirgoņi un mūki augtin apauga ar šķēpiem, kas cirta un dūra pa labi un kreisi, un miermīlīgais daugavmalnieks nedabūja ne atjēgties, kad viņa draudzīgi izstiepto roku sažņaudza bruņinieka dzelzs cimds. Garlībs Merķelis, XVIII un XIX gadsimteņa vācu tautības rakstnieks, kas dedzīgi cīnījās par pakundzēto Baltijas tautu tiesībām, šos apbruņotos mūkus nosauca par ērmotākiem elles izperinājumiem viņos tumšos laikos. Ordeņa brāļiem bija liela priekšrocība, kas tos atšķīra no parastajiem viduslaiku algotņiem: viņi varēja savus kauna un varas darbus apslēpt ar krusta zīmi. Aiz tās slēpdamies, pirmie Livonijas bīskapi Meinhards, Bertolds un Alberts izlēja asinis straumēm, laupīja un kāva, krāpa un meloja, apkrāpjamiem mīlīgi acīs raudzīdamies.
( ... )

„Moin, vecais čom! Šodien mums učenē gāja nāvīgi forši. Ģeģenē mēs ar vienu džeku izgāzām baigos podus. Učuks par to šim iespēra cāli, bet man paverņijās, un norāvos tikai truli. Mūsu učenē visi kārtīgi čaļi. Viens gan šad tad mēģina klačoties. Šodien pat mēs nolēmām bastot no fizenes, bet šitas stulbais kretīns ņem un papūš učenei. Nu, bet tad sadevām gan šim pa sariņiem. Vispār, tas ir nāvīgs krampis, zuflēt ar nekad nezuflē. Tagad drusku jāpaučijās, tad jāuzsit futene ar jauno pūsli, ko man vecīši uz svētkiem piešķīra. Un ja varēs no muteres izspiest pengu, tad jāaizkāpj uz kinci. Tur pašlaik baigi forīgs gabals. Vai tu vēl vienmēr kačo ar veļļuku? Es tavā vietā būtu izspiedis no saviem veciem moci, tad pavisam cita vīlēšana. Bet nu basta. Jāiet uz futeni. Mums jārullē ar učenes čempiņu, bet gan viņi dabūs pa bašku. Pakā. Atpūt kaut ko atpakaļ. Juris.”

Via: “Pionieris”, 1956. gada 19. janvāris

Dažas domas no
Rakstu valodas vēstures minimums (ar Pēteri Vanagu sarunājas Māra Vilde) // Domuzīme. 2021., Nr. 5., 46.-50. lpp.

- Vai ir iespējams kaut aptuveni datēt baltu pirmvalodas rašanās laiku?
- Tā pastāvēja no apmēram 3.-2. gadu tūkstoša līdz 5. gs. pirms Kristus, kad jau ir sadalījušās rietumu un austrumu baltu valodas (..) Ap 7.-9. gs. austrumbaltu pirmvaloda sadalās sīkākās vienībās; katrā vietā notiek cits process, attīstība. (..) Livonijas izveidošanās pati par sevi sociāli un vēsturiski noteica, ka šajā politiskajā teritorijā izveidojās latviešu etniskā kopība un latviešu valoda. (..)

- Vienota latviešu valoda sāka veidoties…?
- Ceļotāju un hronistu piezīmes vēl par 14. un 15. gs. liecina par sastaptiem kuršiem un zemgaļiem, kuriem katram esot sava valoda (..) 15. gadsimtā sāka veidoties un saplūst dažādās mēles, un šos procesus iegrožo ārējās robežas. Sāk formēties vienota latviešu valoda, jo visā latviešu valodas teritorijā izplatās fonētiskas, gramatiskas un arī leksikas parādības, kas ir kopīgas visām izloksnēm un variācijām un ar ko atšķiras latviešu valoda no lietuviešu valodas. (..) 16. gs. parādās pirmie rakstu pieminekļi, pamatā tēvreizes tulkojumi, par kuriem skaidri var teikt – tie rakstīti latviešu valodā. Agrāku dokumentu nav.

- Daudziem latviešiem tuvs ir arī mīts par tautasdziesmu senumu.
- Pirmā zināmā daina ir publicēta 17. gs. pirmajā pusē.

- Kādi sociālie apstākļi valodu ietekmēja vēlāk?
- Nākamais interesantais process norisinās 19. gs., sākot ar brīvlaišanu. Etniskās apziņas jau latvietim vēl nav, tas vairāk ir [sociālās] kārtas apzīmējums – dzimtzemnieki, zemnieku kārta. Izpratne bija tāda: brīvs – tas ir vācietis. Tad nu brīvlaistie tūlīt metās mācīties vācu valodu, kam vairāk naudas, tie centās bērnus skolā vai pat jau uzreiz mājās mācīt vācu valodā. (..)Aprakstīts, ka mācītāji, kuri cer tos latviešus pacelt un izglītot, ir šausmās, ka latvieši paši nemaz negrib latviski runāt. (..) Tad no zināmu [vācu] garīdznieku puses, sākot ar Vatsonu “Latviešu Avīzēs”, Treiju “Latviešu Ļaužu Draugā” arī no pašiem latviešiem – Ruģēns ar savu “kad atnāks latviešiem tie laiki, ko citas tautas tagad redz”, latvieši tiek mudināti neatteikties no savas tautiskās piederības un valodas un nekaunēties no tās. Par to nepārtraukti tiek rakstīts n o19. gs. 20.-30. gadiem līdz pat 19. gs. beigām.

- Arī mūsu rakstniekiem tajos laikos ar latviešu valodu gājis interesanti.
- Rainis, piemēram, mātei raksta latviski, bet māsām – vāciski. Un vēlāk priecājas, ka viena no māsām viņam uzrakstījusi latviski. Pirmajās vēstulēs Raiņa latviešu valoda ir visai briesmīga. Skolojās, protams, viņš vāciski. Interesanti, ka iepazīšanās sākumā viņi ar Aspaziju sarakstās latviski, bet vēlāk sarakste turpinās vāciski. Tā arī ir interesanta tēma tieši sociālajā valodas lietojumā. (..)

- Kuras ir galvenās personības, bez kurām, runājot par latviešu valodas vēsturi, nevar iztikt?
- Nevaram iztikt bez Manceļa, Firekera, Glika, Stendera un Langes. Vēlākos laikos - [uz šī pamata] bez Alunāna, Kronvalda, Mīlenbaha, Raiņa, Endzelīna. Bez viņiem latviešu valodas vēsture būtu citāda. Viņi ir kā ķieģeļi latviešu rakstu valodas, kurā mēs visi šodien runājam, pamatā. Mēs šodien nerunājam tautas valodā, mēs runājam rakstu valodā, kuru veidojuši šie cilvēki.

- Vai mūsdienās ir vairāk cilvēku, kuru valoda ir degradējusies, vai arī viņi kļuvuši redzamāki sociālo tīkliu dēļ?
- Nevis degradējusies, bet nav attīstījusies. Degradēties var tikai bagāta valoda. Arī noplicināt var tikai to, kas pirms tam ir bijis.

Dr.art. Ieva Pīgozne: "Daudziem, kuri pieraduši redzēt tautastērpa komplektus jeb pilnus tērpus, šķiet, ka tie ir 19. gadsimta tērpu komplektu atdarinājumi. Vai tā ir?
Atbilde: Nē, tā nav. Pilni latviešu zemnieku 19. gadsimta tērpi nav saglabājušies. Kad tradicionālā apģērba valkāšana jau bija izgājusi no modes, zemnieku lādēs un skapjos saglabājās tikai atsevišķi senāku laiku apģērba gabali. Ne no vienas vietas Latvijā nav saglabājies pilns tērpa komplekts, tikai atsevišķas tērpa daļas. 1920.-30. gados notika saglabājušos liecību vākšana, tās nonāca Valsts Vēstures muzejā, kur darbinieki, savienojot no dažādām mājām un dažādiem laikiem saglabājušās daļas, izveidoja pilnus tērpu komplektus. Tie atšķiras no patiesajiem 19. gadsimtā valkātajiem tērpiem.
Ideālā gadījumā no katra Latvijas pagasta un no katras desmitgades muzejā glabātos pilni tērpi, kuri vienā laikā bijuši mugurā vienam cilvēkam. Daudzi iztēlojas, ka šie pilnie tērpu komplekti ir uzvilkti manekeniem. Tā vietā patiesībā muzejā kastēs un plauktos glabājas atsevišķi krekli, brunči, bikses, zeķes, cepures un citas apģērba daļas, kas nāk no dažādām mājām un pārstāv dažādus laikus."