It kā jau gadus 10 šī vēsts klejo, tak nebiju dzirdējis. Tā kā manas zināšanas bioloģijā ir 8. klases līmenī, man tas šķiet interesanti.

http://russian.rt.com/article/19167
Emorijas universitātes Medicīnas centrā Atlantā, eksperimentējot ar pelēm, izvirzīta hipotēze: nozīmīgi, uzvedību koriģējoši notikumi (t.sk. bailes un fobijas) indivīda dzīvē, pateicoties DNS izmaiņām (receptora Olfr151 gēns), tiek pārmantoti tā pēcnācējos vairākās paaudzēs. Apraksts un rezultāts it kā publicēts iekš "Nature Neuroscience". Pats pamattests bija vienkāršs kā Pavlova pasaules skatījums: peli iemācīja baidīties no konkrētas smaržas, kurai sekoja strāvas sitiens, kas interesanti, šīs bailes un atbilstoša uzvedība tika pārmantota eksperimentālās grupas pēcnācējos, tb vecāku dzīves pieredze pat pirms ieņemšanas ievērojami ietekmē nākošo paaudžu nervu sistēmas struktūru un funkcionēšanu. Aizdomājos par to šodien, braucot trolejbusā un vērojot...

( interesanti )

Sekoju līdzi viena kamrāda, īstena latvju mačo (ko daudzi meitieši gan jau, degunu raucot, par čmo dēvē, bet šim kā pīlei ūdens - tās noteikti kurvīti dabūjušas, tāpēc lūpu uzmetušas) atskaitēm iz Irānas apmeklējuma. Šodienas ieraksts: "Augstākā izglītība esot ap 55% sieviešu un tikai 45% vīriešu. (..) Vietējās meitenes tusējas gan kopā ar vīriešiem, gan pasas savos bariņos. Nekas neliecina par diskrimināciju. Es gan tā tramīgi - īpaši nelūru uz viņām, bet viena otra pati pievērš uzmanību, smaida un met ar aci Te tev nu bija apspiestās musulmaņu sievietes!"
Es ne par to, ka visur ir savas ēnas puses, bet par to, kā mainās ļaužu priekšstati par kādu zemi, iegūti no medijiem, kad pats turp aizbrauc.

Šorīt 12. troļļukā ar interesi vēroju skandālu. Jauns skuķis, tā ap 20, auroja pa visu vagonu kā krievu kara veterāne, laužoties pēc desas bez rindas. Vispirms viņai nepatika, ka neesot ielaista pa priekšējām durvīm. Tad šai tapa laipni paskaidrots, ka pie pieturām esot informācija par šādu kārtībiņu. Informācija par izmaiņām noteikumos viņu neietekmēja, jo bez brillēm viņa nevarot neko salasīt. Te es savā stūrī iebubinājos, ka brilles vajag nēsāt - moš kāds par inteliģentu noturēs pārpratuma pēc. Tad jaunkundze sāka spiegt, kāpēc šai nepārdodot biļeti. Tapa paskaidrots, ka sabtransporta vadītājiem aizliegts tirgot biļetes braukšanas laikā, to dara, stāvot pieturās. Ja vadītājs pārkāps šos noteikumus, viņu var sodīt. Jaunkundzei pofig - sūdzēšoties, RS sūkājot, visi cūkas, nekur pasaulē tā neesot, vārdu sakot pretenzijas pret ļauno pasauli, kas viņai liedzot dzīvot cilvēka pilnvērtīgu dzīvi uz pilnu klapi. Un gan jau, ka rakstis sūdzības, un gan jau kāds tērēs laiku un papīru, rakstot pretī, ka tādi ir noteikumi, kas jāievēro, neatkarīgi no tā, patīk vai nepatīk, brīvā valstī ir tiesības ierosināt izmaiņas noteikumos utt. Interesanti, ka šoferis beigās vairs dzīves netaisnuma apspriešanā nepiedalījās, bet ar jaunkundzi diskutēja pārējie pasažieri, kas bija visnotaļ uzjautrinoši. Bet varēja redzēt, ka jaunkundzei pofig, pēc kādiem likumiem darbojas apkārtējā pasaule, jo tai jārotē ap viņu pēc viņas noteikumiem. Indigo jau izauguši?
Ech, vajadzēja viņai ieteikt rakstīt blogu iekš klab.lv - te gan jau sastaptu līdzjūtīgas dvēseles. :)

Fransuāza Bertiljona, 23 mēnešus veca.
Noziegums: aizkodusi visus ābolus augļu grozā.
Pieķerta noziegumā un nofotogrāfēta turpmākai atpazīšanai 1893. gada 17. oktobrī

( :) )

Tālajā 1977. gadā, naktī no 13. uz 14. jūliju Ņujorkā (tā liela pilsēta ASV, Ziemeļamerikā) - ko žurnālisti ar saukli "sabiedrība šokā!", vieglu roku nodēvēja par "šausmu nakti" - spēcīga negaisa laikā zibens ieblieza apakšstacijā un izsita pāris automātiskos drošinātājus. Vienu no tiem darbinieki tā arī nespēja ieslēgt tīri mehāniska bojājuma dēļ. Pēc tam vēl viens zibens spēriens izslēdza divas augstsprieguma elektropārvades līnijas, no kurām iedarbināt izdevās tikai vienu. Rezultātā pārējās apakšstacijas izrādījās pārslogotas. Trešais zibens neitralizēja vēl divas stratēģiski svarīgas apakšstacijas. Mēģinājumi kā glābt situāciju, atslēdzot no strāvas vienus patērētājus, samazinot padevi citiem, situāciju uz brīdi stabilizēja, taču tad zibens trāpīja vēl vienā apakšstacijā, un tad aizgāja domino proncips: drošinātāji lidoja visās atlikušajās, bet Ņujorka ieslīga tumsā.
Un šajā tumsā ļaužu civilizētības glazūra kusa kā saldējums mikroviļņu krāsnī - sākās masveida marodierisms un laupīšanas. Tika izlaupīti veikali, bandas ieradās laupīt turīgo ļaužu kvartālos, bet lai novērstu policijas kuslos mēģinājumus kā apturēt procesu, sākās masveida dedzināšana - visā pilsētā ļaunprātīgi aizdedzināja 1077 objektus, kuru dzēšanai tika nosūtīti visi ugunsdzēsēju u.c. glābšanas dienestu spēki. Nekārtības pārmetās uz Brodveju, ar automašīnām tika sadragāti veikalu skatlogi (kopā tika izlaupīts vairāk nekā 1500 veikalu), no sienā, izrauti bankomati, vieni laupītāji laupīja citus. Šajā naktī policija arestēja vairāk nekā 3800 marodierus, taču tas bija piliens jūrā, jo pēc aptuveniem aprēķiniem savu budžetu uzlabot bija devušies vismaz 100 000 nodokļu maksātāji.
Taču katram mākonim zeltaina maliņa - nabadzīgajiem ielu pašpuikām šādā ceļā pirmo reizi mūžā izdevās iegūt savā īpašumā dārgu un kvalitatīvu audio tehniku (redz, ļaudis parasti par pagātni spriež pēc šodienas, kad it kā nekā netrūkst, taču aizmirst, ka senāk situācija bija savādāka, un pat ūberbagātajās ASV pie glancētos žurnālos reklamētās haitekpreces varēja atļauties ļoti maza sabiedrības daļa, pārējie varēja virpot kaut mūžu, bet pie tā netiktu). Un jau nākošajā dienā "parādījās tūkstošiem jaunu dīdžeju, kas beidzot varēja izpausties" - un dīdžeju būšana no kusliem mēģinājumiem iepelējušos nomaļu pagrabos izgāja sabiedrībā un kļuva par vienu no masu kultūras stūrakmeņiem.

( par_muzonu )

1910. gadā Frankfurtē pie Mainas atklāja Pasaku strūklaku (Frankfurter Märchenbrunnen), ko veidoja skulpturāla grupa (nimfa, enģelīši, visādi abinieki). Nu smuki - gan kur baložiem pa...sēst, gan mīlniekiem tikties pabučoties. Diemžēl II Pasaules karu strūklaka nepārcieta, un te nebija vainojami sabiedroto supostati - gluži vienkārši tā nebija tik mākslinieciski augstvērtīga, lai kur noliktavā paslēptu, bet krāsaino metālu deficīts militārajā rūpniecībā bija traģisks... Kur palika akmens detaļas, neviens nezina - pazuda juku laikos, - un arī rasējumi nav saglabājušies. Par strūklaku varēja spriest vien no ļaužu atmiņām un vecām atklātnēm.
Taču tas nenozīmē, ka šis mīlīgais objekts aizslaucīts vēstures mēslainē - 2005. gadā frankfurtieši nolēma, ka derētu pilsētu izdaiļot un atjaunot nimfu. Savāca visas iespējamās fotogrāfijas visos rakursos, izpētīja un piešķīra pasākumam resursus. Diemžēl Vācijā, tāpat kā dievzemītē, šie atdūrās pret fundamentālu pēdējo desmitgažu problēmu: kaut mākslinieku makten daudz, vietējais kultūrkapitāla fonds knapi spēja izmaksāt pabalstus, performances un izstādes ņirbēja kā kaleidoskopā, taču nebija neviena tēlnieka, kurš mācētu izkalt šādu nimfu (te tomēr anatomija, konkrētas proporcijas u.c. īstam māksliniekam nevajadzīgi skili nepieciešami), tb mūsdienu mākslinieki gluži vienkārši nemāk zīmēt. Ko darīt?

( risinājums )

Somijas 5 marku monēta.
Zināt, kas par kuģi attēlots uz monētas?

( atbilde )