1910. gadā Frankfurtē pie Mainas atklāja Pasaku strūklaku (Frankfurter Märchenbrunnen), ko veidoja skulpturāla grupa (nimfa, enģelīši, visādi abinieki). Nu smuki - gan kur baložiem pa...sēst, gan mīlniekiem tikties pabučoties. Diemžēl II Pasaules karu strūklaka nepārcieta, un te nebija vainojami sabiedroto supostati - gluži vienkārši tā nebija tik mākslinieciski augstvērtīga, lai kur noliktavā paslēptu, bet krāsaino metālu deficīts militārajā rūpniecībā bija traģisks... Kur palika akmens detaļas, neviens nezina - pazuda juku laikos, - un arī rasējumi nav saglabājušies. Par strūklaku varēja spriest vien no ļaužu atmiņām un vecām atklātnēm.
Taču tas nenozīmē, ka šis mīlīgais objekts aizslaucīts vēstures mēslainē - 2005. gadā frankfurtieši nolēma, ka derētu pilsētu izdaiļot un atjaunot nimfu. Savāca visas iespējamās fotogrāfijas visos rakursos, izpētīja un piešķīra pasākumam resursus. Diemžēl Vācijā, tāpat kā dievzemītē, šie atdūrās pret fundamentālu pēdējo desmitgažu problēmu: kaut mākslinieku makten daudz, vietējais kultūrkapitāla fonds knapi spēja izmaksāt pabalstus, performances un izstādes ņirbēja kā kaleidoskopā, taču nebija neviena tēlnieka, kurš mācētu izkalt šādu nimfu (te tomēr anatomija, konkrētas proporcijas u.c. īstam māksliniekam nevajadzīgi skili nepieciešami), tb mūsdienu mākslinieki gluži vienkārši nemāk zīmēt. Ko darīt?

Situāciju atrisināja vienkārši: sāka raudzīties, kur pasaulē ir kāds, kas spētu to Dāvida degunu izveidot līdzīgu oriģinālam, un atklāja, ka šajā ziņā aš monopols pasaulē pieder ziemeļkorejiešiem - dreijājot savus tuklos vadoņus marmorā, tie tā roku piešāvuši, ka vācu nimfas dibens viņiem tik tāds kuiļa rūciens, - Ziemeļkorejas valsts uzņēmums Mansudae Overseas Projects par 200 000 eiro uztaisīja strūklakas repliku nenožagojoties. Tā nu kopš 2006. gada maija jebkurš var aplūkot, kā strādājuši tēlnieki pirms 100 gadiem (vai šodien - kas nu kuram sirdej tuvāk).