«Kad dzelzs tauta - krievi, - ieradās mūsu zemē [Aļaskā] ar kuģiem, kas bija daudz lielāki par kanoe laivām, viņiem bija ieroči, kas spļāva dūmus un dārdēja kā pērkons. Uz viņu kuģiem bija liels ierocis, kas meta dzelzs lodes, kas sašķaidīja koku stumbrus skaidās. Tik varena spēka priekšā Katljans, kisadu tlinkītu vadonis, samierinājās un atdeva atnācējiem visas kažokādas un zvērādas un visus vērtīgos īpašumus, ko tie prasīja.

Lai gan dzelzs tauta neaizgāja, starp tlinkītiem un bārdainajiem svešiniekiem vienu laiku bija miers. Tlinkiti mainīja zvērādas pret pērkona ieročiem un patronām un iemācījās ar šiem ieročiem nogalināt dzīvniekus.

Tad dzelzs tauta uzcēla sev ciematu un atveda tur dzīvot savas ģimenes no zemes, kur saule noriet. Reiz Katljana brāļadēls apmeklēja šo ciemu un ieraudzīja kāda dzelzs vīra meitu, un to iemīlēja. Viņš sekoja viņai līdz mājai, kur tā dzīvoja, un centās meiteni izpirkt par kažokādām. Bet meitenes tēvs sadusmojās un padzina viņu. Kad Katljana brāļadēls mēģināja meiteni nozagt, dzelzs vīri viņu nogalināja.

Šis brāļadēls bija Katljanam kā dēls, un pie pirmās izdevības vadonis nogalināja vienu no dzelzs tautas dēliem. Šo cilvēku vadītājs Baranovs nosūtīja Katljanam ziņu, pieprasot, lai viņš padodas, citādi visus tlinkītus Sitkas krastā iznīcinās ar ieročiem, kas izvirdina dūmus un metāla gabalus.

Katljans sasauca savus vīrus, un viņi sāka būvēt dubultu sienu no lieliem ciedriem, starp abām sienās saberot plakanus akmeņus. Viņi pārcēla savus namus aiz šīm sienām. Drīz pēc tam dzelzs vīri ieradās ar kuģi, lai viņus iznīcinātu. Desmit reizes tie šāva ar saviem lielajiem ieročiem, kas meta dzelzs lodes, pa ciedru un akmens sienām. To vadītājs Baranovs aicināja no kuģa Katljanu padoties, taču Katljans skaļā balsī atbildēja, ka to nedarīs. Tad dzelzs vīri vēl vairāk sāka šaut pa ciedru un akmens sienām.

Dzelzs vīri trīs mazās laivās izcēlās krastā, nesdami šautenes un dzelzs asmeņus. Katljans izveda savus vīrus viņiem pretī. Dzelzs vīri šāva pēc komandas, bet tlinkiti šāva uz viņiem neskaitāmas reizes. Tlinkiti ātri izmeta tukšas patronu čaulītes un atkal šāva. Viņi nogalināja daudz dzelzs cilvēku. Tikai tie, kas apsargāja laivas, spēja atgriezties uz kuģa. Tad karakuģis aizpeldēja.

Divus mēnešus tlinkiti strādāja, nostiprinot savu ciematu, bet pēc tam dzelzs cilvēki atkal ieradās ar diviem karakuģiem. Šoreiz viņi šāva pa ciedru un akmens sienām no abām pusēm. Baranovs kliedza: “Katljan, vai tu vēl esi dzīvs?” “Jā,” virsaitis atbildēja, “es nebaidos no lielgabaliem, kas šauj uz mani.” Atkal dārdēja lielgabali, un dzelzs vīri laivās devās uz krastu. Un atkal Katjans aizveda tlinkītus pret svešiniekiem. Arī šoreiz viņi nogalināja daudzus no tiem, ieguba viņu šautenes, jakas, cepures un zobenus. Abi karakuģi aizpeldēja, neko nepanākuši.

Pagāja laiks, un dzelzs vīri atkal atgriezās - šoreiz mazā kuģītī zem balta pamiera karoga. Bez jebkādiem ieročiem Baranovs izkāpa krastā zem pasaules karoga. "Katljan" - viņš sauca, - "vai tu vēl esi dzīvs? Katljans izgāja no nocietinājuma neapbruņots. "Jā" - viņš atbildēja, - "es vēl esmu dzīvs. Es uzvarēju. Tagad tu vari mani nogalināt." “Es tev atnesu dāvanas,” - Baranovs atbildēja. Viņš deva Katljanam kamzoli, pārtiku, rumu un patronas, un lūdza mieru. Pēc tam dzelzs tauta vairs neapspieda Sitkinas tlinkītus. Tlinkitiem nu bija skaidrs, ka ar dzelzs tautu miers iespējams tikai tad, kad tiem turas pretī."

Via: Зорин А.В. Катлиан, вождь Киксади. СПб.; М.: Первые Американцы, 2023