Dalos ar amata brāļiem un māsām mazā pieredzītē. Proti, pa laikam tīņi vaicā skolotājam, kāda ir tā mīļākā mūzika. Tas nevis tāpēc, ka viņus interesētu vecāko paaudžu muzikālā gaume, bet gan tāpēc, lai nostiprinātu sevī pārliecību, ka skolotājs/a ir aizvēsturisks dinozauru laikabiedrs. Nu un varētu par to paķiķināt.
Šādos gadījumos iesaku, saglabājot pokera spēlmaņa mīmiku, atbildēt: cilvēks, kurš attīstas visu mūžu, visu mūžu meklē arī ko jaunu ko klausītos - šobrīd mani favorīti ir "Wagakki Band", kas spēlē wagaki sigin stilā. Nu un paskaidrot: lūk, ja jūsu smadzenes spēs evolucionēt no dīgļa plazmas stāvokļa, tad turpmākajās vēstures stundās uzzināsiet, ka "wagakki" ir kopapzīmējums japāņu tradicionālajiem mūzikas instrumentiem, bet "sigin" ir tradicionālās deklamācijas māksla.
Pusaudžiem parasti pie šādas atbildes un klipa demonstrācijas uzkaras operētājsistēma, kādu laiku skatienos jaušama neizpratnes pilna bijība. Ko ar vajadzēja panākt. 😉