Piemērs no dzīves: jauka provinces mazpilsētiņa pusceļā starp Lubānu un Vecpiebalgu, kurā bērniem ar ne tik gaišām galvām vai vienkārši bez iespējām mācīties (no deklasētām latvju alkoholiķu ģimenēm) bija mazs un jauks internāts. Tad ieradās gudra komisija un internātu pievienoja pilsētas skolai, īstenojot bārabērnu "iekļaušanas izglītību". Pašvaldība priecīga, jo nu nauda ietaupās; arī bērnu tiesību aizstāves korķē vaļā uzvaras šampaniešus.
Tie daži skolotāji, kas nu meklē laimi citos pagastos vai pie bērniem aiz jūras... diemžēl, lai uzceptu omleti, čaumalu jāsasit.
Rezultāti praksē... Mazpilsētā, kur visi viens otru zina, pa klasēm izdalītie "internātisti" uzreiz kļuva par skolas parijiem (izstumtajiem). Kopkoris: "Ha-ha-ha, tie jau ar "īpašajām vajadzībām", kuriem vajag vairāk laika pārbaudes darbam, ha-ha-ha!". "Internātisti" ir zaudējuši ilūzijas par savu vietu barības ķēdē - sekmes un interese par mācībām krītas, virkne pusaudžu sāk bēgt no skolas. Finita la commedia.
P.S.
Būtu interesanti uzvaicāt bērnu glābējiem-iekļāvējiem, ko paši domā par savu labo ieceru augļiem, taču aizdomas, ka šie jau nes gara gaismu kādā citā pagastā, un nenojauš, kas aiz viņiem paliek. Bet ja nojauš, tad gan jau pie rokas ir 20 gadus seni Somijas pētījumu materiāli par šīs metodes efektivitāti - neveiksme praksē nenozīmē, ka teorija būtu aplama.