"(..) tas, ka skolas, orientējoties tikai uz kompetencēm, nevis zināšanām, tikai uz pielietojamību, nevis saprašanu, pārvēršas par [pusaudžu] pieskatīšanas vietu, ir acīmredzami. Šai tendencei atbilst arī plaši pieprasītā skolotāja pārvērtība - no augstskolā izglītota eksperta viņš ir kļuvis par sociālpedagoģiski skolotu mentoru un pavadoni.

Ticību tam, ka individuālo talantu un dotumu attīstīšana ne tikai palīdz uzplaukt atsevišķam indivīdam, paverot iespējas darba tirgū, bet arī veicina ekonomikas konkurētspēju, aktuālo norišu gaismā parādās kā bīstama ilūzija arī cita iemesla dēļ. Digitalizācijas aizsāktais automatizācijas vilnis skar galvenokārt tieši tās profesijas, kurām šķita nepieciešama tikai augstākā kvalifikācija, un nu tās, izrādās, varēs racionalizācijas procesā likvidēt. "Viedie roboti" aizstāj nevis nekvalificētus strādniekus, mediķus, juristus, tulkus, matemātiķus, programmlīdzekļu inženierus, skolotājus, zinātniekus, žurnālistus, māksliniekus. Tāpēc cerības, ka labāka terciāra izglītība ilglaicīgi nodrošinās darba vietas, labklājību un sociālo stabilitāti, ir ja ne maldīgas, tad vismaz krietni pārspīlētas. Tikai tur, kur ir zemas akadēmiķu kvotas, - Šveicē, Austrijā un Vācijā, - arī akadēmiskā bezdarba līmenis ir zems. Visur, kur augstākās izglītības programmas pārgājušas uz īsāku studiju laiku, aug akadēmiskais prekariāts. Vienlaikus atkal pieaug pieprasījums pēc lēta darbaspēka rūpniecības un apkalpojošajā nozarē.
- - - -
Via: Līsmans Konrāds Pauls. Izglītība kā provokācija. / tulk. Raivis Bicevskis - Jāņa Rozes apgāds: Rīga, 2022., 44.-45. lpp.