“Kauns Francijas karalim 18. gadsimtā mirt no bakām” – indīgi piezīmēja Katrīna II savā vēstulē Grimmam. Šī jau nu zināja, ko runā.

Tālā 1769. gada 12(23). oktobra vakarā Sanktpēterburgā uz ķeizarienes Katrīnas II rezidenci atveda ar bakām slimo sešgadīgo kadetu Aleksandru Markovu. No Anglijas atbraukušais ārsts Tomass Dimsdeils ar skalpeli paņēma slimā zēna limfas paraugu un iezieda to griezumā ķeizarienes rokā. Pēc šīs manipulācijas Katrīna II deva rīkojumu viņu pāris nedēļas netraucēt - tiekat galā paši, - un devās uz Carskoje Selo.

Mirstība no bakām bija aptuveni 50% inficētajiem, bet izdzīvojušajiem sakropļota āda palika uz mūžu. Bakurētas klāja arī atentātā pēc viņas pavēles nogalinātā ķeizarienes vīra Pētera III seju.

Katrīna, kas pilniem malkiem baudīja sūri iekaroto stāvokli un dzīvi, nevēlējās ne mirt, ne kļūt neglīta (otrais variants, šķiet, viņu varēja biedēt vēl vairāk), tāpēc izvēlējās tajā laikā pieejamo “vakcināciju” jeb variolāciju. Proti, slimnieka čūlas šķidrumu caur iegriezumu ievadīja veselā cilvēkā. Tas inficējās, taču vieglā formā, jo organisms paspēja izstrādāt imunitāti pret izraisītāju. Bija, protams, arī neveiksmīgi gadījumi, taču labāk tomēr riskēt skaistas nākotnes un ilgas dzīves vārdā.

Pirmās dienas slimība nekādi neizpaudās, taču tad sākās drebuļi, drudzis, piepampa kakla dziedzeri, parādījās pirmās čūlas, kuras pakāpeniski pārsprāga un uzsūcās. Inficēto mocīja stipras galvassāpes un apetītes trūkums. Protams, visu šo laiku Tomass Dimsdeils bija blakus, taču vienīgais, ko varēja, deva glaubersāli pret galvassāpēm, mazgāja ar dzērveņu uzlējumu brūces, deva daudz dzert. Pēc nedēļu ilgām mocībām kaite pārgāja un Katrīna bija vesels kā rutks. Puišeļa organisms izrādījās gana stiprs, un mazais kadets izdzīvoja. Pateicībā ķeizariene to iecēla muižnieku kārtā, dāvāja uzvārdu Ospennijs (Оспенный) un ģerboni. Ārsts Tomass Dimsdeils saņēma barona titulu, galma ārsta (leibmediķa) vietu un mūža pensiju.

Pēc tam tika vakcinēts (variolēts, ja kādam labāk tīk) troņmantnieks Pāvils un visa ķeizariskā ģimene. Tālāk sekoja galms, aristokrātija un augstākie valsts ierēdņi, kā arī Kadetu korpusu, Bāreņu namu, Labdzimušo jaunavu institūtu audzēkņi un Mākslas akadēmijas skolu studenti. Kāds varbūt iemēkšķējās, ka vēloties saprast, kas tās par manipulācijām, taču pēc pirmā pēriena vēlme protestēt zuda. Mira pēc variolācijas aptuveni 3%, taču katram bija skaidrs, ka tos nevar salīdzināt ar 50% bez tās.

Ko prastie ļaudis? Tie varēja nevakcinēties – atšķirībā no mūsdienām, neviens nespieda. Galu galā nevakcinētie apdraud vien paši sevi. Ja nomirs tad, kā vēlāk izteicās kāds padomju armijas maršals, “gan bābas vēl sadzmdēs”.