Austrumslāvu kultūrā, un tai radniecīgajās, ir viena specifiska sociālā niša: cilvēks, kurš atsacījies no sadzīves komforta, privilēģijām un karjeras (tā ir cena, kas jāmaksā), ieguvis tiesības paust nepatīkamu patiesību (vismaz to, ko viņš uzskata par patiesību), kur, kam un kad vien vēlas. T.s. dieva dotais cilvēciņš, krieviski “юродивый”. Visbiežāk izsakoties par plašām tēmām, neizniekojot sevi sīkumos. Viduslaikos (par senāku periodu nav rakstītu avotu) dieva dotie specializējās reliģijas un morāles jautājumos, visjaunākajos laikos – sociālajā taisnīgumā un politikā. Liela daļa PSRS laiku disidentu akurāt nāca no šis nišas.

Postsovetiskajā sabiedrībā cilvēkiem (t.sk. arī visai saprātīgiem un izglītotiem) nezin kāpēc sāka šķist, ka šī izteikšanās jeb vārda brīvība nu pienākas visiem bez maksas. Diemžēl tas nedarbojas. Pat visnotaļ zinošs un visādā cilvēks personība, kurš atļaujas publiski paust nepatīkamu patiesību, ne visai izvēloties izteicienus, bet personiskajā dzīvē neatsakoties no sadzīves komforta, privilēģijām un karjeras, labākajā gadījumā apkārtējo acīs kļūst par nekauņu. Sliktākajā – par uzpūtīgu elitāristu.

Bet kad šādi sāk izteikties visi, no patiesības pāri nepaliek vairs ne nieka.