Viena no nepieciešamākajām dzīvespratībām skolēnam ir prasme špikot: spēt mērkaķa ātrumā atrast vajadzīgo informāciju, ko pats īsti nezina, atlasīt galveno, apaudzēt ar savu naratīvu un iesmērēt skolotājam, priekšniekam, komisijai utt.

Prasme šikot pieklibo jauniešiem, pieklibo. Kā skolmeistars ieauga gludu, gramatiski korektu, loģisku un strukturizētu atbildi, tā uzreiz vēlme kādu raksturīgāko fragmentu iekopēt google meklētājā. Visbiežāk uzreiz atrodas pirmavots… Bet ja komati ir krustām šķērsām, teikuma beigas vairs nesaskan ar sākumu, bet atsevišķu frāžu jēgu vari apjaust tikai kontekstā ar uzdevumu, tad skolotājs var atslābt un likt labu vērtējumu – pusaudzis godīgi mocījies un spiedis no sevis zināšanu druskas, rakstījis pats. Malacis!
P.S.
Neba velti jau 17-18. gs. bruņniecības akadēmijās kā viens no svarīgākajiem mācību priekšmetiem tika nostiprināta dzimtā valoda. Proti, laikos, kad jebkurš urla var būt bagātāks un greznāk ģērbties par baronu vai grāfu, tikai manieres, humora izjūta, pašcieņa un valoda ir tie kritēriji, kas atšķir aristokrātu no iznireļa.