Tā Kunga 1000. gadā (ja var ticēt dīvaino īru mūku kalendāram), drosmīgais Leifs Ēriksons atklāja pēdējo no jaunajām zemēm. Dienu iepriekš islandieši bija aplūkojuši Helulandi un Marklandi, taču turienes kaiju bari bija tik neganti ķērcoši, un bez tām nekā cita nebija, ka ceļotāji airēja vien garām, taču nu acu priekšā bija Vinlande. Leifs jau no prieka grasījās visām jaunatklātajām zemēm dod kopīgu nosaukumu Amriklande, taču nolēma svinīgo ceremoniju atlikt, līdz būs atraduši kādu kokakolas automātu. Par šiem automātiem, lielveikaliem, pašbraucošiem ratiem, melnādainiem cilvēkveidīgajiem, kustīgām bildēm un ugunsūdeni bija stāstījis jūrasbraucējs Bjarni Herjolfsons, kurš zvērēja pie mātes kapa to visu redzējis, kad bijis šajās vietās pirms pieciem gadiem.

Diemžēl nekā cita kā krūmu un skābu savvaļas vīnogu arī šajā zemē nebija. Daudzas dienas islandieši klīda pa piekrasti, citi devās zemē iekšā dziļāk, lai atrastu kaut pēdas no Bjarni stāstītā, taču nekā. Tikai kaut kādi izmālējušies iedzimtie mežoņi pakalnos kauca, draudoši vicinot akmens cirvjus un primitīvis šķēpus ar kaula asmeņiem. Izskatījās vēl šmucīgāki par sāmiem, tā kā pašsaprotami tika nosaukti par skrelingiem. 28. jūlijā vīlušies un nīgri uz vadoni lūrēdami, Leifa vīri kāpa iekšā drakarā, lai airētu atpakaļ uz Grenlandi pie sievām un aitām.

Tajā pašā dienā īsteno roņu specvienības komandieris raportēja apvienoto cilšu prezidentam, ka operācija “totālā maskēšanās” ir izdevusies – atnācēji pašiverējuši gar piekrasti un aizvākušies atpakaļ, kur nu šie tur mitinās. Nu uz gadiem 500 garantēts miers un klusums. Prezidents atviegloti nopūtās, ievilka pārdomu pīpes dūmu un sāka prātot, kā lai organizē Menas štata infrastruktūras atjaunošanu, kāda tā bija, pirms jūrā aizmuka tas mūžam piedzērušais bālģīmis. Atkal lieki izdevumi, atkal kongresmeņi no krī un jutiem balsos pret!