Tālā 380. gada pirms kāda jūdu pravieša dzimšanas 24. jūlija pievakarē Diogena mucā ciemos ieradās Antisfēns un Platōns - piektienu vai sestdienu vakaros pat Hellādā bija pieņemts aiziet uz vietējo KAC iedzert.

Pēc trešās vīna krūkas pieņēmās spēkā filosōfiska diskusija. Diogēns pastāvēja uz to, ka dzīve ir kā sūdu jūra. Antisfēns oponēja, ka tomēr tā ir silta un dažkārt visai komfortabla – tātad drīzāk kūtsmēslu kaudze. Savukārt Platōns aicināja neaizmirst gara lidojumu un ēnas uz Egeja jūras klintīm saulrietā – drīzāk saulē apkaltis un spīguļojošs kaiju gvano slānis. Katrs lika galdā neapstrīdamus argumentus, kurus kolēģi tūdaļ izdzēra, pierādot, ka tukši tie. Galu galā gandrīz sākās maza grūstīšanās, taču tad pilastri attapās, ka neklājas ieiet vēstures annālēs ar prastu krogus kautiņu, un nolēma strīdu atrisināt ar neatkarīgas arbitrāžas palīdzību.

Kā reizi garām cilpoja aizelsies kāds nošmulējies puišelis, kuru Diogēns varen veikli aizķēra ar sava spieķa līkumu, apturot. Tam nu, kā absolūti neieinteresētai un neangažētai personai bija jāatbild, kuram no dižajiem zinātnes tēviem taisnība.
Uzklausījis tos, puika paurbināja degunu un teica: “ Pasaule sastāv no četrām pamatvielām – zemes, ūdens, gaisa, uguns – dažādās kombinācijās. Katru pamatvielu veido divas īpašības: uguns ir karsta un sausa, gaiss ir karsts un mitrs, ūdens ir auksts un mitrs, zeme ir auksta un sausa. Vienai no īpašībām paliekot nemainīgai, bet otrai mainoties, viena pamatviela kļūst par citu. Tā nu sanāk, ka taisnība jums ir visiem, viss atkarīgs no subjekta.”

Kamēr samulsušie pilastri apdomāja dzirdēto, tālumā atskanēja nikns kāda sievišķa sauciens: “Āāārīīstōōtēēēlīīī, negantais zeņķi! Kurš nav kartupeļus nomizojis un traukus nomazgājis?! Anuka mājās!!!”