Sātana advokāta piezīmes
skepse un infantilitāte
kartupeli, kartupeli, kur ir tavi brāļi? 
21.-Jul-2021 02:30 pm
16. gs. otrajā pusē spāņi atveda no Jaunās pasaules interesantu augu, ko mēs zinām kā “kartupelis”. Kā viss eksotiskais, tas šķita ievērības cienīgs augs – karalis Filips II aizsūtīja tos kā dāvanu uz Vatikānu u.c. galmiem, pie saviem stādiem tika arī nīderlandiešu botāniķis Karls Kluziuss (Carolus Clusius; 1526-1609). Visā Eiropā kartupelis nāca lielā cieņā kā lielisks telpaugs ar burvīgiem laucinieciskiem ziediņiem. Ēst? Ko tur ēst? Pie tam katram skaidrs, ka tie svešzemju bumbuļi ir indīgi! Bet stāsti, ka tie Jaunās pasaules iezemieši tos bumbuļus ēd rītā un vakarā… viņi tak arī kokas lapas kožļā, narkomāni tādi!

1748. gadā Parīzes parlaments – kā zinām, tauta par saviem priekšstāvjiem tradicionāli izvirza tos gudrākos, - pat ar likumu aizliedza kartupeļu audzēšanu kā tādu.

Taču tad ticība sastapās ar praksi. Visai kareivīgais Prūsijas karalis Frīdrihs II fon Hoencollerns, saukts arī par Veco Frici (Friedrich II. von Hohenzollern, Alter Fritz; 1712- 1786) visai labi apjēdza, ka karā izšķirošais nevis taktika, bet gan loģistika, un no sirds domāja, kā lai savu armiju pabaro. Ar tradicionālo labību nepietika – vai ik pāris gadiem nāca kāda neraža un Eiropu pārņēma pusbads vai pat bads. Kartupeļi bija labs risinājums, un 1756. gadā viņš klasiskā prūšu manierē pavalstniekiem lika sākt audzēt kartupeļus. Pavalstnieki, nīgri bubinot, paklausīja, taču ēst izaudzētos “vella ābolus” negrasījās, vienīgi lakstus lopiem deva. Jo katram bija skaidrs, ka valdība ar kartupeļiem vēlas tautu čipsot, apspiest tās cilvēktiesības un finālā visus nomērdēt, jo kartupelis esot spitālības izraisītājs. Kartupeļu dumpji nebija retums. Tā kā vienīgie, kas tos tomēr bija spiesti ēst, bija zaldāti un cietumnieki. Tikai Septiņgadu kara izraisītais bads mainīja attieksmi uz labāk čipsots, nekā miris.

Kari vienmēr veicinājuši atteikšanos no aizspriedumiem, realitātes pieņemšanu un inovācijas.

Tā Francijas karaliskās armijas farmaceits Antuāns Augustīns Parmentjē (Antoine Augustin Parmentier; 1737-1813) šajā pašā Septiņgadu karā nonāca prūšu gūstā, kur lāģerī viņu baroja vien ar pašu lētāko – kartupeļiem. Mediķis visai aši saprata, ka kartupelis nav tik mells, kā to mālē: pirmkārt, ir ēdams nevis indīgs, otrkārt – ar zināmu sāls un diļļu piedevu pat garšīgs, treškārt – lielisks ekvivalents maizei un putrai. Atgriezies dzimtenē, viņš atlikušo mūžu veltīja kartupeļu popularizācijai.
Pateicoties viņa darbībai, 1772. gadā kartupeli dekriminalizēja un atzina par ēdamu augu. Tačū tas nebūt nenozīmēja, ka visi nu metās čipšoties un fritēt to. Neviens zemnieks neko tādu galdā nelika un audzēt negrasījās. Plus vēl arī Baznīcai visnotaļ bija kaut kādi iebildumi (nezinu precīzāk, taču šķiet sakarā ar to, ka kartupelis nav Bībele minēts). Tā nu vispārējās kartupeļācijas pretinieki pat panāca, ka Parmentjē izmeta no darba Invalīdu namā, kura dārzos viņš eksperimentēja ar kartupeļu šķirnēm.

Taču jau tajos laikos visu izšķīra gadījums un veiksmīga pazīšanās. Parmentjē izdevās tikt audiencē pie Viņa Majestātes Luija XVI, kurā demonstrēja visas iespējas, kā ar kartupeļiem var atbrīvoties no mūžsenās atkarības no kviešu neražas, t.i. ne tikai uzēst salātos Versaļā, bet likvidēt badu kā tādu.

Karalim ideja pat ļoti iepatikās (kā nekā viena no viņa pamatfunkcijām ir gādāt, lai tauta paēdusi) – Parmentjē tika izdalīti lauki, bet pats karalis galmā pie pusdienu galda gardu muti ēda jaunos kartupelīšus ar biezpienu un siļķīti, un lika to pašu arī blakussēdētāju šķīvjos.

Taču neatrisināts palika jautājums, kā piedabūt to badā mirstošo tautu ēst? Policejiski administratīvi karalis nevēlējās piespiest, bet paši šie labāk mirs, nekā ļaus sevi čipsot.
Te nu Parmentjē nodemonstrēja, ka ir ne tikai lielisks farmaceits un botāniķis, bet arī labs cilvēka dabas pazinējs. Viņš norīkoja karavīrus apsargāt kartupeļu laukus, bet apkaimes zemniekiem heroldi skandēja reskriptu ar aizliegumu pat tuvoties kartupeļu laukiem, kur nu vēl tos izrakt, lakstus atdot lopiem, bet pašus bumbuļus nomazgāt, vārīt vai cept.

Karavīri sargāja laukus, ugunskurā cepa kartupeļus un ēda gardu muti, cienāja zemnieku bērneļus, kas bariem spietoja apkārt – sīčiem vienmēr mundieri un spoži anķīni patikuši kā žagatām. Tad piepeši sardze pavisam atslāba un disciplīna sāka klibot, proti, viena maiņa devās uz kazarmām, bet nākamā ieradās vien pēc pāris stundām.

Un, kas to būtu gan domājis!, izmantojot sargu neakurātību, apkaimes zemnieki aptīrīja karaliskos laukus pa tukšo kā pašvaldības puķu dobes Ventspilī. Nepagāja ne mēnesis, kad karaliskie lauki izskatījās kā pēc siseņu uzlidojuma, aber visos apkaimes ciemos zemnieki dzina vagas, stādīja nezin no kurienes uzradušos kartupeļus (kūms te atveda maišeli!), bet vakaros sēdēja pie kūpošām pilnām bļodām. Jo nočiepts kartupelis ir daudz gardāks, nekā valdīšanas uzspiestais.

Karalisko projektu slēdza kā nerentablu, bet nu jau bija par vēlu – sākās kartupeļu uzvaras gājiens Francijā, bet no tās visās apkārtējās zemēs. Un kur ieviesa kartupeļus, tur bads atkāpās.

Vēl mūsu dienās, ja apmeklēsiet Perlašēza kapsētu Parīzē, nebrīnaties, ka joprojām cienītāji pie Parmentjē kapa atstāj kartupeļus.
Comments 
24.-Jul-2021 05:16 pm
Mieru, tikai mieru. Temats ir garš, plašs un pilnīgi noteikti neviennozīmīgs. Manos pāris teikumos katrs izlasa un saprot ko grib.
This page was loaded Maijs 17. 2024, 12:25 pm GMT.