Tālā 1681. gada 4. aprīlī Anglijas, Skotijas un Īrijas karalis Čārlzs II pieņēma audiencē godalgotā admirāļa Viljama Penna dēlu, Viljamu Pennu junioru. Tronim īsta labuma no šī nebija – kvēkers un pacifists, - taču tēvs lūdza, tam atteikt nevarēja. Tā nu nācās izsniegt jaunajam cilvēkam diplomu par tiesībām doties uz Jauno Pasauli un tur ierīkot domubiedriem koloniju.
- Kādu nosaukumu ierakstīt? – visai skeptiski vaicāja Viņa Majestāte.
- Pensilvānija! Penna mežu zeme! – lepni izriesa krūtis topošais kolonizators.
- Nu protams, kā gan citādi, - karalis vīpsnājot pamāja ar galvu skrīverim.
Tikko kā sulaiņi bija izvadījuši admirāļa atvasi pa durvīm, aiz tām atskanēja knada un klusinātas lamas.
- Kas tur notiek? – Anglijas, Skotijas un Īrijas karalis Čārlzs II īgni paraudzījās uz izejas pusi.
Spraugā parādījās sasārtis kambarkunga ģīmis ar nošķiebtu parūku pār kreiso aci.
- Jūsu Majestāte, te laužas iekšā lords Vermonts, skvairs Rods Ailens, misis Konija Kotikuta, nebalts kungs Čūsetss un kaut kāds mens! Arī grib atļaujas dibināt savas kolonijas.
- Lai stāv rindā, bauri! Lai stāv rindā! – karalis uzbrēca uz durvju pusi. – Jūsu ir daudz, bet es te aiz letes viens!