| Tālā 1681. gada 4. aprīlī Anglijas, Skotijas un Īrijas karalis Čārlzs II pieņēma audiencē godalgotā admirāļa Viljama Penna dēlu, Viljamu Pennu junioru. Tronim īsta labuma no šī nebija – kvēkers un pacifists, - taču tēvs lūdza, tam atteikt nevarēja. Tā nu nācās izsniegt jaunajam cilvēkam diplomu par tiesībām doties uz Jauno Pasauli un tur ierīkot domubiedriem koloniju. - Kādu nosaukumu ierakstīt? – visai skeptiski vaicāja Viņa Majestāte. - Pensilvānija! Penna mežu zeme! – lepni izriesa krūtis topošais kolonizators. - Nu protams, kā gan citādi, - karalis vīpsnājot pamāja ar galvu skrīverim. Tikko kā sulaiņi bija izvadījuši admirāļa atvasi pa durvīm, aiz tām atskanēja knada un klusinātas lamas. - Kas tur notiek? – Anglijas, Skotijas un Īrijas karalis Čārlzs II īgni paraudzījās uz izejas pusi. Spraugā parādījās sasārtis kambarkunga ģīmis ar nošķiebtu parūku pār kreiso aci. - Jūsu Majestāte, te laužas iekšā lords Vermonts, skvairs Rods Ailens, misis Konija Kotikuta, nebalts kungs Čūsetss un kaut kāds mens! Arī grib atļaujas dibināt savas kolonijas. - Lai stāv rindā, bauri! Lai stāv rindā! – karalis uzbrēca uz durvju pusi. – Jūsu ir daudz, bet es te aiz letes viens! |