Pirms pāris nedēļām ar ilgu kliegšanu un brēkšanu piedabūju savu "12 gadus jauno sievieti" pie parāda pildīšanas literatūrā. Pedagoģes dotais uzdevums bija ņemt astoņas rindiņas no dažādām tautasdziesmām, salipināt tās kopā "jaunā tautasdziesmā", kurai būtu kāda nebūt sakarīga jēga.
Protams, hūdijā ietīstītam tīnim, kurš ikdienā dārdina hiphopu un sapņo par repera karjeru, nekas nevar būt sirdij tuvāks par "caur sidraba birzi gāju". 😎
Šķiet, ka būšu nokļūdījies vienā izteikumā, proti, postulējot, ka ja uzdevumu neuztver kā likteņa sodību, bet spēli, to var veikt jautri un interesanti. Tajā brīdī hūdijs atdzīvojās un paķēra no plaukta akciju sabiedrības "Valters un Rapa" 1922. gadā drukāto Latvju Dainu 6. sējumu... Ilgi no blakus istabas skanēja garda ķiķināšana, kopā ar draudzenītēm šifrējot veco druku. :D
P.S.
Rezultāts bija iepriekšparedzams. Vakar izsauca mani uz Rīdzi, kur mācību pārzine Rudene, sašutumā ķerot pie sirds, šņāca, ka no Baronu Krišjāņa mantojuma, kas esot mūsu viss, tas viens sējums tomēr neesot īsts gara mantojums. To vecāki drīkstot "mājās zem segas lasīt", taču "bērniem kaitīgi zināt". Kad painteresējos, vai ir kāds saraksts ar literatūru, ko jāslēpj no skolas vecuma bērniem, neatbildēja, tā vietā sākot stāstīt, cik jauki būtu, ja mana atvase mācītos citā skolā. 😎