923. gads pēc Tā Kunga dzimšanas (tā misionārs stāstīja) - vasara, Norvēģijas dienvidi
Einars patiesi varēja uzskatīt, ka dievi viņam ir labvēlīgi, ja vien nebūtu jaunākais brālis Egils. Te nu Nornām bija iemeties kāds pamatīgs mezgls vērpumā, jo Egils bija tikpat spēcīgs, cik stulbs. Varēja pat neaizelsies uzmest plecos un uznest kalnā vērsi, taču uzticēt Egilam pat visvienkāršāko darbu nevarēja – noteikti ko salauzīs vai ne tā izdarīs. Pat ne par darbu bija runa. Gandrīz ik dienu Egils pastrādāja kādu cunduru, savukārt ģimene pastāvīgi lauzīja galvu: kas šim iešausies prātā nākamo reizi. Arī šī diena nevēstīja neko labu: jau no paša rīta Egils bija aizdomīgi kluss, un nu jau krietnu laika strēķi nekur nebija manāms. Smagi nopūties, Einars devās uzmeklēt brāli.
Atrada to jūras krastā, kur Egils, piesarcis un piepūlē stanēdams, stiepa milzīgu akmeni. Parasts cilvēks, pat ne gluži parasts – pat slavenais berserks Bjorns tādu milzeni ne tikai pacelt, bet pat izkustināt nespētu! Einārs skumji nodomāja: tāds spēks niekos tiek izšķiests…
- Ko tu dari, Egil?, - viņš vaicāja.
- Te man būs solārijs, - brālis atbildēja, - noliekot akmeni blakus jau puslokā sakrautiem klintsbluķiem. – Pašam savs! Lūk tā puslokā salikšu, lai dzestrums no kalniem nepūš virsū. Varēšu aizvējā saulē sildīties. - Un devās kalnā pēc nākošā akmens.
- Kāds solārijs no akmeņiem?! Tas taču absurds! – Taču Egils, savas idejas pārņemts, pat neatskatījās un neatbildēja.
Einars brīsniņu pastāvēja, tad devās mājās un par kārtējo brāļa izgājienu pastāstīja sievai.
- Varbūt mēģināt viņa domas ar ko novērst? – viņš vaicāja.
- Kāpēc? – izbrīnījās Zigrīda, - Lai stiepj savus akmeņus. Galvenais, ka mājās neko nesalauž un ciema ļaudis nebiedē. Tāpat drīz ziema - apniks. Toties akmeņus no nogāzes novācis, būs aitām kur ganīties.

1856. gads pēc Tā Kunga dzimšanas - vasara, Norvēģijas dienvidi
Vecais Larsens sēdēja pie loga un pakšķināja pīpi. Pēcpusdienā atkal atnāks tas trakais vācietis, Karls Švābe. Viss ciems brīnījās par šo pilsētas dīvainīti, kurš vazājās apkārt un vāca dziesmas, pasakas un nostāstus, to visu pierakstīdams savā biezajā kladē cūkādas vākos. Larsens jau bija tam izstāstījis visu, ko no vecvecākiem un ļaudīm bērnībā dzirdējis, nodziedājis visas ziemas vakaru dziesmas, kā arī visus sev zināmos zvejnieku stāstus. Taču atteikt viņš negribēja, jo par katru šādu pļāpāšanu vācietis ik reizi deva unci labas tabakas.
Karls ieradās, kā jau sarunāts, akurāt astoņos, izlika uz galda rakstāmrīkus un vaicāja:
- Paklau, kas tie jūras krastā par klintsbluķiem salikti? Kas tos tur atnesis un kāpēc?
Vecais Larsens domīgi pakšķināja pīpi un vērās logā. Teikt, ka nekad par tādiem sūdiem nav interesējies, un pie pakaļas visi apkaimes akmeņi, ja vien tie netraucē laivu izvilkt krastā vai ratiem pagalmā iebraukt, to nevarēja - tā var arī bez tabakas palikt. Bet ko lai stāsta? Ēēē… viņš iekrekšķējās, izmisīgi mēģinot ko izdomāt:
- Tas ir sens, trakoti sens stāsts…
- O!, herr Larsen! – vācietis aš palēcās krēslā, - Stāstat nu! Tas ir tieši tas, ko man vajag!
- Tas bija ļoti, ļoti sen, - sāka Larsens savu stāstu, cenšoties improvizēt, - pat mana vecvecmāmiņa, lai viņai viegla velena, vēl nebija dzimusi. Dzīvoja mūsu pusē jauns zvejnieks, vārdā Gunnars. Reiz, pašā vasaras vidū, viņa tīkli bija pilni kā grūtnieces vēders, taču uznākušais vējs viņu iepūta dziļi jūrā. Atgriezās viņš tikai nakts vidū… nu tā pret rīta pusi. Piestāja te krastā, un ierauga, ka starp tiem akmeņiem dejo plikas, trakoti smukas meitenes. Gunnars pārsteigts veicāja: “Ko jūs te darāt?”, bet šīs viņam: “Mēs esam nāras, ar deju sagaidām saullēktu!”
Švābe izbrīnā pārstāja rakstīt.
- Nārām taču ir zivs aste, kā tad viņas tur varēja dejot?
Larsens domās sevi nolamāja un centās kā izlīferēties:
- Nu jā, tās jau nebija īstas nāras, bet gan meičas no kaimiņu ciema, kuras tikai tēloja nāras. Tas mūspusē bijas tāds paradums, vasaras saulgriežu naktī meičām plikām dejot kā nārām starp akmeņiem, lai aicinātu sauli kliedēt nakts tumsu… - Te vecais sāka kāsēt: vells aiz mēles raustīja nakts tumsu pieminēt! Vasaras saulgriežos tak nakts ir balta, nav nekādas tumsas! Taču vācietis, paldies Dievam, to kaut kā palaida garām nepamanītu.
- O! Ļoti interesanta paraža!
- Jā, jā! – Larsens aši māja ar galvu, - Bija tāda lieta senos laikos, nu jau visi to aizmirsuši, pats tikko kā nejauši atcerējos!

1966. gada žurnāla “Mūsdienu folkoloristika” raksts “Par solārajiem kultiem Norvēģijas dienvidos”
“Tādējādi nav šaubu, ka pie N ciema Norvēģijas dienvidos jūras krastā - ūdens kā robeža starp dzīvo un mirušo pasauli jeb aizsauli, - pusaplī simetriski izvietotie akmeņi ir reģiona seno iedzīvotāju svētvieta, kas liecina par vēl dzelzs laikmetā te pastāvējušo solāro kultu, kura saknes stiepjas līdz pat eneolītam. Kā savos pētījumos liecina vācu pētnieks K. Švābe, kulta pēdas vasaras saulgriežu rituālu veidā tur saglabājušās līdz pat 18. gs. vidum.”

Mūsdienas, vasara, Norvēģijas dienvidi – gids pie valsts nozīmes arheoloģijas kompleksa ”…fjorda svētakmeņi”
Raibs tūristu pūlis ar fotoaparātiem un mobilajiem telefoniem rokās puslokā sastājušies ap gidu, kas labi nostādītā izvadītāja balsī vēstīja:
- Lūk, te mēs esam nonākuši pie visā Ziemeļeiropā unikāla neolīta laikmeta pieminekļa, kas saglabājies līdz mūsu dienām cauri gadu tūstošiem. Akmeņu izvietojums ir raksturīgs seno cilvēku saules kultiem, un kā īpaša svētvieta kalpojusi vasaras saulgriežu svinēšanas rituālos. Ne velti akmeņi izlikti pusaplī – tas simbolizē pusi gada cikla, kas sākas ziemas, bet noslēdzas vasaras saulgriežos. Svētvietai piemīt paaugstināts bioenerģētiskais strāvojums, kas raksturīgs visām senajām senču svētvietām. Akmeņi veido enerģētisko barjeru, bet pusloks, līdzīgi kā bļodveida antena, koncentrē smalko enerģiju plūsmu pusloka centrā, apogeju sasniedzot vasaras saulgriežos. Kas svarīgi, ja novelkam uz kartes taisnas līnijas no pusapli noslēdzošajiem gala akmeņiem cauri Stounhedžai, tad viena līnija atduras taisni Naskas tuksneša svētajos zīmejumos, bet otra – Lieldienu salas gigantiskajos akmens tēlos. Sagadīšanās? Varbūt jā, bet drīzāk tas liecina, ka akmens laikmeta iedzīvotāju zināšanas par pasauli bijušas daudz plašākas, nekā līdz šīm domāts. Nesen kā mūs visus iepriecināja ziņa, ka šie svētakmeņi iekļauti UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Tagad varat pie tiem nofotogrāfēties!