| Viduslaiku “senlatvieši” bija ļaudis, kuru valodu mēs praktiski nesaprastu, bet kultūra, sadzīve un attiecības šķistu vēl svešākas. Un arī viņi paši… gan tie, kas kogās ieradās šai zemē pāri Baltijas jūrai, gan tie, kas kristījās un kļuva par Ordeņa vai bīskapa valsts pavalstniekiem, gan tie, kas ar karacirvjiem gāja Rīgu dedzināt - visi ir vienlīdz “mūsu” senči. Viens sencis karoja Nameja karadraudzē, bet otrs – sargāja no namejiešiem savu dzimto Mežotnes zemi un aicināja palīgā rīdziniekus. Viens sencis jāja Cēsu komturejas karaspēka rindās zem sarkanbaltsarkana karoga, bet otrs cēla zobenu un mira par sava kunga Polockas kņaza vai leišu Mindauga varas saglabāšanau? Kurš no abiem īstenāks “senlatvietis”? Nebija nekādu “viņu”, kuri karoja ar “mums”. Šodienas latvietim ar kādiem tur latgaļiem, kuršiem un zemgaļiem tikpat liels sakars, kā šodienas itālim ar senajiem romiešiem. Gāja gadsimti, mainījās attiecības, kārtība, ticējumi un kultūras iezīmes – nekas nekad nav stāvējis uz vietas, - līdz pamazām, visam “vāroties vienā katlā”, radāmies plus-mīnus “mēs”. Un tāpat visnotaļ atšķirīgi gan starp paaudzēm, gan starp indivīdiem. |