Filma sākas tur, kur beigusies Gibsona atveidotā: Vollesam nocirstā kāja pienaglota Pertā pie staba, zemniekus pārņem kvēls politiskā nacionālisma inspirēts sašutums, bet Karikas grāfs Roberts de Bruss, ar nepacietību sagaidījis tēva Roberta nāvi (gan tēvs, gan vectēvs bija Roberti - atšķirībā no mūsu tautiešiem, seno skotu fantāzijas lidojums vārdu izdomā bija visai pieticīgs), piesaka karu nīstajiem angļu okupantiem un pasludina sevi par karali. Tas viss neraugoties uz to, ka būtībā ir karaļa ierēdnis - grāfs, - un filmas ievadkadros nupat zvērējis pie Bībeles uzticīgi kalpot savam sizerenam, Anglijas un Skotijas karalima Edvardam I. Pie tam jau pirms kalpojis, palīdzot tam iekarot Skotiju un par to saņemot kā balvu jaunu sievu, Elizabeti de Burgu.
Tā kā, atšķirībā no Graubas "The Kings Ring", šī filma pretendē uz reālu vēsturisku notikumu atainojumu, tāpēc piesiešos dažiem aspektiem, kas liek pavīpsnāt.

Briti nopietni piestrādājuši pie interjeriem un tērpiem. Ar eksterjeriem tā pašvakāk – protams, lielie cietokšņi jau bija mūrēti, taču tā kā mūra pilis Eiropā sāka celt tikai 11. gs., un sāka ar lielo zemes kungu rezidencēm, savukārt Skotija visādā ziņā bija perifērija, domāju, tajā laikā sīko klanu citadeles vēl joprojām bija motes no baļķiem.
Ar tērpiem viss OK – nav ne rāvējslēdžu bikšu priekšām, ne 16. gs. turnīru bruņas 14. gs. kaujas laukā. Pie tam ievērota arī loģiskā secība: svinībās ietērpti grezni, bet pa dubļiem vārtās netīri (nevis kā visai populāri fantasy mūvijos, kur vienās un tajās pašās apakšbiksēs gan purvā dirš, gan tronī sēž). Tas, protams, ir liels solis uz priekšu, salīdzinot ar konkurentu ražojumiem. Lai gan… kāda joda pēc sievietes 13/14. gs. mijā staigā neapsegtu galvu?!

Savukārt aplamību vēsturisko notikumu atainojumā netrūkst. Kā visur, kur vai nu noskopojušies ar honorāru konsultantiem, vai režisors "labāk redz", kā jābūt. Tā nu pa punktiem:
• Edvards II – filmā atainots kā sīks, ļauns, nekaunīgs sadists, kurš par varītēm tēlo skarbu mačo, kaut realitātē bija izteikti izsmalcināts un elegants jauneklis (protams, viņa kāre uz jauniem pāžiem dokumentāli nav pierādīta, taču laikabiedros īpašas šaubas neraisīja – 13/14. gs. mijā bruņniecības vidū biseksuālisms bija visai izplatīts un, ja netika atklāti demonstrēts, sabiedrībā netika īpaši nosodīts).
• Aseksuālā kāzu nakts – jēziņ!, viduslaikos laulība nebija nekāds "svētais sakraments"!, - pirmkārt, runa ir par 36 gadus vecu vīrieti, kurš sakautrējas (sic!) pist jauno sievu, kaut viņam tā jau ir otrā laulība un vairāki bērni mantojumā, bet pats pasākums ir tīri politisks: laulības mērķis ir palielināt dzimtas īpašumus un gādāt mantiniekus! Otrkārt, jaunlaulātie nepazuda no kāzu viesiem savā buduārā – guļamistabā bija pilns ar radiniekiem, kas rūpīgi sekoja līdzi coitus procesam, lai pēc tam to apstiprinātu ar sajūsmas pilnām urravām un asiņaina palaga demonstrāciju tautai. Bez šīs "laulības konsumācijas" laulību vispār neuzskatīja par noslēgtu.
• Skaistā aina, kur romantiski piemin "Maija karali un karalieni" – šī jaukā tautas tradīcija parādījās tikai pēc 100 gadiem, pie tam Velsā; tā kā 14. gs. sākumā Skotijā nudien neviens ne par ko tādu nevarēja būt dzirdējis.
• Runājot par seksu – saprotu, ka mūsdienu kino skatītājs, ja neredzēs karalienes krūšu galus, būs vīlies, taču cik nu mēs zinām, viduslaikos nebija pieņemts ar to nodarboties kailiem. Ja vīrs vai sieva izteiktu vēlmi, lai laulātais pirms coitus akta novilktu naktskreklu, visticamāk, otrs ar sašutumu to uztvertu kā īpašas izvirtības pazīmi.
• Elizabete de Burga nekad netika atbalstījusi vīra dumpošanos, un ir gana daudz avotu, ka uzskatījusi viņa pretenzijas uz Skotijas troni par stulbību, kas lieki apdraud ģimeni un klanu.
• Pie Metvenas Emārs de Valanss ATSAKĀS (sic!) no divkaujas, savukārt skoti, kurus nezin kāpēc karagājienā pavada sievas un bērni, ierīko nometni un pat neizliek ap to sardzi, kaut angļu karaspēks tepat blakus! Divi neiedomājami aspekti.
• Aleksandrs de Bruss nemira bēgot pēc sakāves (de Bruss cieta divas sakāves - pie Metvenas un Derlijas, kaut filmā laika ierobežojuma dēļ parādīta viena); viņu sagūstīja un svinīgi sodīja ar nāvi 1307. gadā, līdz ar diviem citiem tā brāļiem.
• Alasders (nevis Dunkans) Makdugals ar sava klana vīriem neuzbruka de Brusam pie pārceltuves, un nekādi tur nemira no Duglasa zobina – viņš, kaut patiesi bija Kominu radinieks, pārdzīvoja karu, un vēl ilgi pretojās de Brusu varai.
• De Valanss nometnē ēd pie viena galda ar karali un pļāpā kā līdzīgs ar līdzīgu?! Neiespējami!
• Līdz ar Margarētu un Elizabeti angļu gūstā nokļuva Roberta māsas Kristīne un Marija, kā arī māsīca Izabella Makdafa – tieši abas pēdējās patiesi ieslēdza būrī, taču ne Elizabeti. Pie tam Izabella tā arī mira. Savukārt izdeva sievietes angļiem Rosas grāfs Viljams II, kamēr filmā atainotais Saimons Freizers jau sen kā bija pēc Edvarda I pavēles sodīts ar nāvi.
• Anguss Ogs Makdonels patiesi kļuva par uzticamu de Brusa vasali – taču tikai tad, kad tas ieradās meklēt patvērumu salās, kur dzīvoja Makdoneli.
• Kauja pie Laudonhilas - pirmā de Brusa uzvara pēc visai ilgas slapstīšanās, - notika PIRMS Evdarda I nāves, ne Edvarda II tur vispār nebija, tā kā episki smieklīgā divkauja ar muļķi, kurš pēc uzvaras atlaiž mājās praktiski gūstā kritušo pretinieku karali vienkārši ir režisora izdomājums. Pie tam ļoti stulbs – neviens nekad nepalaistu brīvībā pretējās puses karavadoni, kurš praktiski kritis gūstā, jo par to var saņemt gan lielisku izpirkumu, gan citas politiskas priekšrocības (Roberta dēlu Dāvidu angļi nemaz netaisījās atbrīvot – tas gūstā pavadīja gadus, kuru laikā angļi izspieda no skotiem kaudzi naudas un ieguvumus). Pats kaujas mērķis bija nevis nogalināt pēc iespējas vairāk pretinieku, kā tas ir musdienās, bet gan pēc iespējas vairāk sagūstīt pretinieka armijas komandierus. Nemaz nerunājot par to, ka lielākā daļa "angļu" karaspēka patiesībā bija skoti - Kominu klana atbalstītāji un de Brusu pretinieki.
• Pašsaprotami, ka Edvardu I apglabāja ar cieņu un visām ceremonijām Vestminsteras abatijā, nevis kur jūras piekrastē – nekas tāds vienkārši nebija iespējams, jo nebija iespējams.
• Par pašu kauju, kas ir filmas kulminācijas aina. Kur ir skiltornu masas pie Laudonhilas?! Protams, no kino viedokļa šādas "falangas" darbība kaujā nav īpaši krāšņa, taču to aizvietot ar mazu grāvīti, pāris pīķiem un haotisku strādnieku priekšpilsētas huligānu izkaušanos barā "viens pret vienu" situācijā, kad smagi bruņotā kavalērija tādam pūlim izies cauri kā nokaitēts nazis sviestam… Te nu vajadzēja likt lielus titrus kepslokā: "ŠĀDI VIDUSLAIKOS KAUJAS NENOTIKA!"
• Nu un jāpiemin fināla titrus - tur derēja kaut vai vikipēdijā ielūkoties… Ogu dzimta bija salu karaļi jau 12. gs. sākumā – krietni agrāk, pirms kādam no de Brusiem iešāvās prātā doma par Skotijas troni.

Aktierspēle pavāja, raksturi primitīvi, sižets vienkāršs kā baļķis, bet patiesi interesantais un ārkārtīgi pretrunīgais de Bruss pataisīts par tādu kā "nacionālo tautas varoni" a la Robins Huds. Nemaz nerunājot par dialogiem, kur varoņi sarunājas kā Maskačkas urlas, kas cenšas imitēt pa TV redzēto "attiecību" ziepju seriālu varoņus. Pie tik vājas aktierspēles tak varēja kur Kardifā atrast kādu ogļraci, kurš būtu kaut nedaudz vizuāli līdzīgāks Robertam de Brusam - Kriss Pains, kā tai anekdotē par latgalieti Rīgas zoo, "nu nemaz nav līdzīgs", - filma no tā tikai iegūtu.

Rezumējums: pusaudžiem der – ainas smukas, kečups netiek žēlots, raisa interesi par senatni.