Kā jau vīrelis gados, esmu iecienījis vakaros pēc pie virpas pavadītas dienas ar konjaka glāzi skatīties TV seriālus (seriāli ir tipisks maziem bērniem un mūža norieta pieaugušajiem domāts produkts). Ja laulātā mājās, tad skatāmies kriminālizmeklēšanas seriālus, ja es viens pats, tad postapokalipses tēmai veltītos, tāpēc vairāk pabubināšu par tiem. Protams, gluži kā "Naša Raša" viens no varoņiem, sarunājos ar televizoru, gānu režisorus, aktierus un scenāristus, ja man kas nepatīk, ik pa brīdim Staņislavska pozā brēcot: "Neticu, neticu, neticu!" Visvairāk kaitina vairākas gandrīz visiem postapokalipses seriāliem raksturīgas pamatlietas.

Pirmkārt, stulbi jautājumi un varoņu maniakālā vēlme "izrunāties". Piemēram, ja viens karājas aizas malā, acis pārgriezis mēģinot uzkārpīties drošībā, tad draugam pieskriet pie aizas malas un tā vietā, lai padotu roku, virvi, koka zaru u.tml., uzbāzties ar jautājumiem "kā tu jūties?" ir stulbi. Tas pats ar sarunām par dzīvi – varoņiem izteikta tendence, bēgot no ļaundariem, zombijiem vai citplanētiešiem, piesēst un sākt apspriest bērnību, cik kurš dzīvē zaudējis, kamēr briesmas ar katru sekundi nāk tuvāk un tuvāk.

Nemaz nerunājot par galvenajām varonēm, kas blandās pa brikšņiem vaļā izlaistiem matiem – manuprāt jebkurš pie vesela saprāta esošs sievišķis šādos apstākļos pirmais ko dara, ir matus saņem zirgastē, lai tie nekrīt acīs un tajos nesaķeras visādi dadži. Bez tam - un tas ir uz režisoru sirdsapziņas, izvēloties aktierus, - ticamības momentu nekādi nevairo tas, ka ja pēc scenārija izdzīvojušie klīst jau kādu gadu, meklēdami lielveikalu noliktavās vēl kādu nesabojātu konservu un cīnoties ar sliktajiem par svaiga ūdens lāsi, tīri fiziski viņi ir jauki apaļīgi, maigām rociņām, kaut svara zaudēšana šādos apstākļos ir neizbēgama.

Otrkārt, nespēja pieņemt, ka līdz ar apokalipsi vecā pasaue gājusi bojā un ir jauni spēles noteikumi – pozitīvie varoņi spītīgi izturas tā, it kā nekas nebūtu sociumā mainījies, no kā izriet pārspīlēta moralizēšana, bezgalīga pļāpāšana par labo un ļauno (sajūta, ka lielākā daļa scenāristu ir nerealizējušies sprediķotāji), un kāre uz tiesas procesiem. Ja tiek noķerts kāds ļaunais, kurš pirms tam nokillojis krietni daudz labo, to nevis bez vārda runas pieliek pie sienas, bet nē – savācas visi desmit uz zemeslodes izdzīvojušie, sadala lomas un sāk dienām ilgi spriest tiesu (tiesas procesi gan vairāk raksturīgi amerikāņu seriāliem).

Tā vietā, lai vispirms nodrošinātos ar ieročiem un patvērumu, labie parasti blandās bezsakarīgi apkārt, meklējot citus izdzīvojušos, lai tiem palīdzētu, un ir naivā neizpratnē, ka daudzi citi izdzīvojušie izrādījušies attapīgāki par šiem, jau apmeklējuši ieroču veikalu un tagad bez mazākām sirdsapziņas ēdām atņem labajiem visus viņu pieticīgos krājumiņus vai pat pie neapmaksāta darba pieliek. Ja ļaunie saņem kā ķīlnieku vienu abo un liek pārējiem, labākajās Holivudas tradīcijās, nolikt ieročus (kurus parasti sagādā kāda "melnā avs" labo kompānijā), tie arī to dara un brīnās, ka viņus nevis ar aplausiem atlaiž brīvībā, bet nu var darīt ar šiem ko grib (ļaunie parasti neko labu negrib).

No šādām situācijām labie vienmēr gan izkuļas (seriāls tāpēc ir seriāls, ka turpinās), taču ne savu prasmju dēļ, bet tāpēc, ka sliktie, kuri jaunajiem apstākļiem ir daudz piemērotāki un attapīgāki, parasti "paslīd uz nejauši pagadījušās banāna mizas". Tb reālos apstākļos visi šie vegāni un pārējie ronīšu aizstāvji apmirtu uz skaitli trīs, bet tas jau nebūtu smuki, ja tālāk seriāls turpinātos tikai par peripetijām starp dzīves realitāti pieņēmušajiem izdzīvotājiem, kuri nekavējas laist darbā spēku, lai aizstāvētu savu kopienu, un ne sekundi nekavētos morāles un ētikas jautājumu pārspriešanā. Tas neatbilstu šī brīža meinstrīmam par pareizu uzvedību.

Iespējams, ka tieši šo aspektu daļēja novēršana (ir, taču mazāk, nekā vispārpieņemts) nodrošinājuši gan "The Walking Dead", gan "Game of Thrones" fantastiskos panākumus, jo tie ir patīkami izņēmumi pārējās TV produkcijas vidū ar to, ka tajos līdz minimumam samazināti manis minētie akcenti un, kaut sižeti ir tīrā fantastika, varoņu izturēšanās ir tuvāka iespējamajai realitātei. Šķiet, ne man vienam apnicis, ka sižetu cenšas rādīt "kā jābūt", nevis "kā būtu".