Pirms laika, lasot "Rīgas laiks", aizķēra Arta Sveces citāts:

"kad tradīcija tiek apšaubīta, ar atsaukšanos uz pagātni nepietiek. Loģikā ir pat iedots vārds argumentācijas kļūdai, kad mūsdienu uzskatus vai prakses mēģina pamatot ar tradīciju. To sauc (diezgan neinteresanti) par "atsaukšanās uz tradīciju" kļūdu jeb argumentum ad antiquitatem, kas būtībā ir ad populum kļūdas paveids, proti, runa ir par argumentu, ka izteikums ir patiess tāpēc, ka vairums cilvēku to uzskata par patiesu. To, ka šāds pamatojums nav drošs, var viegli un daudzveidīgi nodemonstrēt. Šoreiz atsaukšos tikai uz pastāstu par 19. gadsimta Britu armijas virspavēlnieku Indijā Čārlzu Džeimsu Neipjeru. Pie viņa esot vērsušies vietējie iedzīvotāji, prasot atļaut satī rituālu, kas paredzēja mirušā vīrieša sievas labprātīgu sadedzināšanos uz vīra bēru sārta. Neipjers it kā esot atbildējis: "Jūs sakāt, ka satī ir jūsu paraža. Labi, bet arī mums ir savas paražas, un viena no tām ir pakārt cilvēkus, kuri sadedzina sievietes dzīvas."

Nezin kāpēc jau cik nedēļas ik pa brīdim šo atceros ar nemierīgu prātu, un nekādi nesapratu, kāpēc tas man neliek mieru. Nu neliek un viss, nespēju atstāt aiz muguras, kā lielāko daļu no dzīvē dzirdētā, redzētā vai lasītā. Nupat, izpūšot vakara dūmu, sapratu, kas man tajā uztrauc!

Šis arguments interesants divējādi. Pirmkārt, tas klasiski raksturo koloniālo domāšanu. 19. gadsimtā Lielbritānijā bija nežēlīgākie krimināllikumi visā pasaulē – starp citu, uz Austrāliju sūtīja nevis slepkavniekus un ļaundarus, bet tos, kas vai nu bulciņu nozaguši, vai nav laikā renti lendlordam samaksājuši, jo burlakas tika pakārti daudz nedomājot, – un te redzam liecību t.s. kolektīvās atbildības ieviešanai. Proti, iedzimtie lūdza atļauju sievietei pašsadedzināties - viņas brīva izvēle, - savukārt koloniālo varas iestāžu pārstāvis pauž, ka ja sieviete to izdarīs, viņas tuviniekus un kaimiņus sodīs ar nāvi. Pie tam šos laudis, kuri personīgi ar notiekošo nav saistīti, sodīs pēc aizjūras valsts likumiem. Kaut kur manīts, vai ne? Otrkārt, esmu pēdējā laikā atsaukšanos tieši uz šo Neipjera izteikumu sastapis krievvalodīgajā blogosfērā, autotiem pamatojot Krievijas impērijas un tās mantinieces PSRS koloniālpolitiku "nacionālajās nomalēs". T.i. arī mūsdienās koloniālais pasaules skatījums tiek uztverts caur šādu prizmu, svētā pārliecībā par savu taisnību.

Jo interesantāk šķiet, kāpēc tieši šo vēsturisko piemēru izmanto Svece savā kultūrtrēģeriskajā esejā. Apzināti, vai neapzināti? Aizdomājos arī par to, vai atsevišķas postmodernisma laikmetā radušās jaunās ētikas nostādnes nepārstāv klasisko koloniālās domāšanas paradigmu – nest tumšajiem un atpalikušajiem iezemiešiem gaismu, no malas, – realizējot to pašu kolektīvo sodu (konkrētajā gadījumā, atrod vienu personu, kas dresē dzīvnieku vardarbīgi, un nevis vēršas pret vardarbību, bet pret dresūru kā tādu)? Varbūt tāpēc konservatīvāk noskaņotajā sabiedrības daļā ir vērojama netīksme pret daudziem jaunievedumiem ētikas sfērā – ne tāpēc, ka jaunievedumi kā tādi būtu slikti, bet tāpēc, ka tās nāk no "neipjeriem"?