Tālajā 1981. gadā nu jau sen aizsaulē aizgājusī Rīgas kinostudija filmēja savu pirmo nopietno TV seriālu "Ilgais ceļš kāpās". Nu un, ja nemaldos, 4. sērijā, bija ainas, kur Vācijas armija, skanot pūtēju orķestra maršam, zābakus rībinot soļo pa Vecrīgas bruģi. Filmēšana notikusi pie Sv. Pētera baznīcas.



Tā nu soļo "vācu zaldāti", zilpelēkajās uniformās, spožām pogām un ķiverēm, kameras dūc, orķestris spēlē - viss notiek, - te piepeši vienā no ēkām, kas blakus tagadējam Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejam, atveras jumta mansarda lodziņš, pa to izsvempjas vecs, vecs večukiņš, paltu galvu kā pieneņpūku, izstiepj uz ielas pusi rokā mazu sarkanbaltsarkanu karodziņu un kliedz, cik nu trīsošā balstiņa ļauj: "Es zināju, ka jūs atnāksiet! Es zināju!!!"

Filmēšana paralizēta, skatītāji, kā mūsdienās mēdz teikt, "šokā", uzreiz pāris vīri pelēkos vadmalas svārkos metas iekšā mājā un jau pēc pāris minūtēm vācu armijas sveicēju ievelk atpakaļ tā miteklī. Kā viss beidzās, nav zināms, taču tā kā tas bija 1981., nevis 1951. gads, ceru, ka aprobežojās ar to, ka atņēma karodziņu, vecos "Tēvijas" numurus, norāja un vecīti palaida, lai dzīvo atlikušos gadus mierā.

P.S.
Stāstīja man to viens kamrāds, kurš, dzīvotams Audēju ielā, kā puika tur grozījās, ar lielu interesi vērodams, kā notiek kīnō filmēšana.