Vēl pirms gadiem 200 Dienvidkurzemē meitas svētkos staigāja tādos pašos pelēki bēšīgos vilnas strīpbrunčos, kā citos novados tuvākajā apkaimē. Neko jestru un spilgtu, krāsojot vaivariņos un sīpolu mizās, mājas apstākļos nedabūt. Nu bij kāds tur savs musturiņš atšķirīgāks (nevienos laikos meitas nav gribējušas ģērbties visas vienādi, kā Ziemeļkorejas jaunkareivji, izņemot, ja jādzied korī vai jādejo TDA), kas, ja nebūtu noticis kāds cundurs, pirms gadiem 100 būtu iegrāmatots kā Dienvidkurzemes tautastērps, un tradīciju komisijas rūpīgi raudzītos, lai mūsdienās nebūtu nekādu noviržu no apstiprinātā un iekonservētā standarta. Gluži kā tas šobrīd notiek ar citu novadu tautas tērpiem.
Bet redz, sanāca tā, ka Lībavas jūrmalā ņēma un strandēja kāds hollanderu tirdzniecības kuģis, kas bija bāztin piebāzts ar rūpnieciski krāsotu spilgi sarkanas vilnas auduma baķiem un stikla pērlītēm Sibīrijas iezemiešiem, devās uz Pēterburgu. Un, tavu brīnumu, jau pēc mēneša visas Nīcas un Bārtas novadu meičas uz zaļumballēm devās nevis no vecmāmiņām mantotajos bēšīgi strīpaini pelēkajos, bet gan no nekurienes uzradušajos ugunīgi sarkanos brunčos un stikla pērlītēm izšūtos sarkanos vaiņagos! Un neviens nepīkstēja (moš kāds bubināja, kur nu bez tā, taču avotos tas nav saglabājies), ka lūk, galīgi kaunu aizmirsušas, tēvutēvu tradīcijas un nacionālo identitāti zaudējušas, ne mūsu, bet "svešās" krāsās izrotājušās. Un nepagāja ij ne pārsimt gadu, kad sarkanie brunči tiek uzskatīti kā kas mūžsens un tradicionāls. Būtu strandējušā kuģī cita krava, būtu latviešiem cits tradicionālais nacionālās identitātes mantojums, ko tagad sargāt.