Par klaušu darbu smagumu visvecākie stendenieki atcerējušies stāstīt Kārlim Draviņam:
"Ik māja pārnedēļās sūtījusi kalpu (saimniekiem klaušās nebija jāiet) darbam muižā, kurš atgriezies tikai svētdienā. Par "liecinieku"uz muižu sūtīts kāds no vecākiem vīriem, kurš palīdzējis mazāk smagos darbos (mūrnieka palīgs, būvstrādnieks palīgdarbos u.c.). Darbos, strādāšanai kūtīs, dārzos, labības pļaujā, sūtītas arī kalpones. Bērniem vajadzējis iet lasīt vārpas, bet pēc kartupeļu novākšanas sievas varējušas ar grābekļiem pārrušināt vagas, arī bērni lasījuši kartupeļu mazumu.
Ziemā pa dienu bijis jābrauc uz mežu pēc malkas, ko jāsacērt, jāpiekrauj vezums un jāpārved muižā. (..) Katram saimniekam bija jānopļauj sešas pūrvietas t.s. liekās pļavas un jāaizved uz muižu gatavs siens. (..) Vaļenieki gājuši uz muižu pļaut riežas – par vienu nopļautu riežu atļāvuši sev nopļaut piecas pūrvietas no muižas pļavām; parasti mežainajā apvidū, bet, ja pļāvuši par naudu algā, tad maksāti divi rubļi par riežu.
Saimniekiem bijis jādod muižai arī nodevas – katru gadu viena zoss, trīs gadus vecs auns, viena vepra viduklis, noteikts skaits koka spaiņu (tos gatavojuši mājās). Nācies arī novīt 20 pinekļus zirgiem; tos vijuši no kaņepājiem un kadiķu lūkiem. Čupadu saimniekam, kuram bijis tikai trīs sieka vietas zemes, nav bijis jāsūta nevienu klaušās, toties viņam vajadzējis piegādāt 50 kadiķa lūku pinekļu. Turklāt katrām mājām (saimniecībai) bijis jāsavērpj svars – apmēram piecas mārciņas linu dzijas. (..) Klaušu laiku beigās katram otrajam saimniekam bijis jāsūta puisis muižas darbos. Tad salīguši kādu strādnieku, kurš nemaz vairs nav nācis mājās, bet dzīvojis muižā. Ēdienu viņam devuši saimnieki, katrs savu nedēļu. (..)
Bijušas tā sauktās "muižas kāzas" – rudenī, kad lauku darbi apdarīti, muiža pašpagastniekiem sarīkojusi plašas dzīres. Ļaudis cienāti ar ēdieniem un dzērieniem, un, mūzikai spēlējot, notikusi dejošana. (..)
Daudz kas zagts no muižas laukiem – gan kāļi, gan kartupeļi, gan daudz kas cits. Muižas laukos, laiksargam neredzot, pa nakti uz segām izdauzījuši rudzu kūļus, reizēm iegūstot ļoti daudz graudu. Dārzos zagti arī āboli. Dažreiz muižas sievas gājušas pat kūtī un govīm rāvušas ārā sienu no redelēm un devušas savai, tāpat ņēmušas no priekšnamā noliktiktajiem cūku kartupeļiem un nesušas savam lopam. Bijušas pat tādas kalpu sievas, kas pa dienvidiem, kad citi guļ, gājušas paslaukt citu govis.
Par mežu veci ļaudis bijuši tādos uzskatos, ka tas gan ir lielkunga īpašums, taču no tā kaut ko paņemt – tā neesot īsta zādzība, tikai tāda paņemšana. (..)
Saimniekiem vēl ap 1860. gadu parasti bijis viens puisis, trīs precēti kalpi, vēl kāda meita un viens vai divi gani."
No: Kalmanis Zigurds. Dzimtas nams. Stendes muižas veidošanās un attīstība 1288.-1920. - Aleksandra Pelēča lasītava: Dižstende, 2004., 44.-46. lpp.

Te man šķiet interesants gan klaušu smagums - verdzības laiki, - kad no saimniecības (saimnieku pāris, 1 puisis, 1 meita, 6 kalpi, 2 gani) tikai 1 kalps katru otro nedēļu strādā muižā, tb 9 pieaugušie paliek nomocītajā dzimtcilvēku saimniecībā strādāt sev, gadā nodevās 1 zoss, 1 auns, 1/2 cūkas (pie apstākļiem, ka ja nosprāgst zirgs vai govs, muižkungs iedod vietā jaunu), mājamatniecības rīku nodeva (2 nedēļu darbs visas ziemas garumā 1 cilvēkam), maksa par pļaušanu, ražas pārpalikumu savākšana u.tml. Taisni brīnums, kā tik šausmīgs apstākļos izdzīvojuši!