Francijas ārzemnieku leģiona 5. kājnieku pulka 3. bataljona leģionāri, 1953. gada septembris

"(..) Lielākā daļa bija vācieši, īsti karotāji, bijušie Vērmahta vai SS vīri, izkājuši caur uguni, ūdeni un vācu armijas dzelzs disciplīnas dzirnavām. Viņiem bija numuri un visās malās visdažādākie tetovējumi: "Heil Hitler!" u.tml., "Deutschland machin" uz krūtīm, identifikācijas numuri uz apakšdelma otras puses, dažādi teksti, miroņgalvas un tamlīdzīgi brīnumi. (..) Komandieri par to nesmējās, bet gan cienīja šos puišus - viss bija palicis pagātnē un nevienam nevajadzēja neko skaidrot. (..) Neviens leģionāram neko nevaicāja, viņa pagātne, ģimene bija tabula rasa, gluži kā man. Viņa dienesta pakāpe iepriekšējā armijā te neko nenozīmēja, Vērmahta kapteinis Leģionā varēja būt ierindnieks. (..) Vēl kas mani izbrīnīja Leģionā, bija virsnieku izturēšanās. Patrulējot, kaujās viņi vienmēr gāja savu vīru priekšgalā. Viņi nekliedza "Uz priekšu!", bet gan "Man pakaļ!" Negribu teikt, ka mūsu virsnieki būtu gļēvuļi, nemaz nē, taču viņi atradās atsevišķa, tikai sava īpašā vada ielenkumā, tur bija leitnanta sekretārs un citi, tāds kā mazs galms, ko dēvēja par "services". Parastajā armijā mentalitāte un uzvedība ievērojami atškīrās no Leģionā valdošās. Mūsu virsnieki kultivēja zināmu nepieciešamību pēc komforta, ne pārspīlētu, kam nebija nekā kopīga ar Leģionā valdošo spartisko garu. (..) Bieži vien viņi veidoja pārus - tas visbiežāk bija vērojams vācu leģionāru vidū; poļu un krievu vidū retāk. Kad vienība veica operāciju pret vjetiem, komandieris nekad nelika pāri kopā vienā patruļā, bet gan sadalīja tā, lai katrs būtu savā grupā, bet ne pārāk tālu viens no otra. Ja viens cieta, tad otrs veda savu patruļu glābt savu ievainoto draugu, pat ja viesuļuguns nāca no visām pusēm. (..) Kurš bija vīrs, un kurš sieva - tādus jautājumus te neuzdeva. Un nekad neviens neuzdrošinātos [līdz zobiem bruņoto leģionāru klātbūtnē] par to pajokot vai paņirgāties. (..)"