Nupat pīpojot iešāvās prātā doma.
Viena no latviešu sabiedrības politiskā brieduma pamatproblēmām ir iesīkstējusī klišeja par “svešiem” valdniekiem, kas ir a priori negative tēli un naidīgi, jo ir “sveši”. Nu ur visi šitie: Ordenis, barons hercogs (Jēkabs tāds puslabais, jo kāds izdomājis, ka šis latviski boksterējis), cars, fīrers, genseks utt.
Attiecīgi, valsts vara tiek vērtēta tikai un vienīgi, vadoties no šī nacionālās piederības aspekta. Šis uzstādījums noved pie tā, ka “savējo” vara savā darbībā dažbrīd var būt vēl derdzīgāka (marksisti teiktu: ekspluatējošāka) par visām svešajām varām, taču cilvēks, kura pasaules skatījums balstās šādās nacionālromantiskās klišejās, nespēj no tām izlauzties un nostāties opozīcijā. Viņš gluži vienkārši nespēj konstatēt, ka vara ir viņam naidīga ar nepanesamu nodokļu slogu, klaušām un ierobežojumiem, jo tā neatbilst vienīgajam “sliktās varas” kritērijam – tā nav “sveša”.
Mūsdienās tas noslāpē jebkādu politisku iniciatīvu un liek pasīvi samierināties ar netaisnību, jo “mēs jau paši esam valsts”, tātad nav pret ko dumpoties, nav no kā prasīt ievērot spēles noteikumus.
Būs par to jāpafunktierē.