Klasiskā utilitārisma pamatā ir tā saucamais derīguma princips, kurš apgalvo, ka pareiza ir tā rīcība, kas sniedz pēc iespējas lielāku labumu pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam. ... Tomēr, ja kāds tā domātu un rīkotos, tad šādu personu mēs uzlūkotu ar pamatotu sašutumu un nepatiku...

Vēl man patika šāds citāts, kas pauž pozitīvo attieksmi: "Līdzīgā veidā mēs varam palūkoties uz mūsu rūpēm par bērniem. Proti, ja mēs vadāmies pēc utilitārisma apsvērumiem, tad iznāk, ka mums būtu vienādi jāuzlūko visi bērni un savās rūpēs jāvadās no derīguma principa – ja iznāk, ka, aprūpējot kaimiņa bērnus, mēs panākam lielāku labumu lielākam cilvēku skaitam, nekā aprūpējot savējos, tad mums attiecīgi primāri būtu jārūpējas par kaimiņa atvasēm. Tomēr šāds iznākums šķiet absurds. Mēs primāri rūpējamies par saviem bērniem tāpēc, ka tie ir mūsu bērni." - It kā ne kur piesieties. Tā nu tas ir un tas iir labi. Diemžēl situācijā, kad šādi par saviem bērniem uz tavu bērnu rēķina rūpējas kāds cits (piemēram, izmantojot dienesta stāvokli, pilsētas labiekārtošanai no nodokļiem paredzēto naudu ieskaitot savu bērnu kontos), ļaudis pārņem kvēls sašutums, kaut arī tas otrs tikai un vienīgi darbojas un rīkojas atbilstoši šai pozitīvajai paradigmai. Tb katrai monētai ir 2 puses, taču ļaužu skatījums a priori redz tikai vienu pusi, un "utilitāristu" aizrādījumi par reversa pastāvēšanu izsauc kvēlu sašutumu, ka aizrādītājs no sirds nīstot aversu. Nu kaut kā tā.