Interesanta grāmata - С. Бодрунова. Современные стратегии британской политической коммуникации. 2010 - var just, ka Lielbritānijā laiks nav pavadīts Boloņas tūrismā izklaidējoties, skvotojot un lēto aliņu pļumpējot. Grāmata ir par politoloģiju, zināmā mērā zinātniska tai ziņā, ka neizvirza nekādu ideoloģisku koncepciju, nevērtē no morāles viedokļa, t.i. nav amatieriem. Pēdējā laikā tas retums, un līdz ar folkzinātnes ienākšanu zinātnes literatūrā, ej nu tā uz skaitli 3 atšķir, ko lasi, ja esi paņēmis ko no politologu vai sociologu sacerējumiem. Rodas iespaids, ka autore cenšas būt objektīva, dod definīcijas, cenšas aptvert milzīgu literatūras klāstu, terminoloģiju, bibliogrāfiju, netērē laiku teorijām - darbs koncentrēts uz pētāmo objektu, t.i. britu eliti, un vairāk nodarbināts ar pozicionēšanos attiecībā uz visu literatūrā pausto spektru, nekā jaunas retoriski spožas koncepcijas radīšanu, kura pārsteigtu lasītāju, - tāpēc brīžiem neprofesionālam lasītājam pat pagrūti uztverama. Nu viss tas, kas ļauj atšķirt profesionālu darbu no falša. Cik var noprast, tā ir pārstrādāta zinātņu kandidāta disertācija. Izrāvu pāris momentus, kas šķita interesanti, necitējot, bet vairāk pārstāstot, kā esmu sapratis.

Elite ir ārkārtīgi mazskaitlīga, pat ne procents, bet tikai simti vai tūkstoši katrā lielākā valstī.

Lielbritānijā pēdējo desmitgažu tendence - elite aizvien grūtāk pamanāma, publiskajā sfērā neredzama.

Pēdējā pusgadsimtā fragmentizējas biznesa elite, no elites atbiruši visai lieli tās fragmenti, kas agrāk bija neatņemama tās sastāvdaļa, piemēram, tiesneši, augstākās militārpersonas.

Elites mediazācija, kas autori pamatā tad interesē. "Slavenību" kultūra, politiskās elites un mediju elites saaugšana neformālo sakaru ceļā.

Aizvien svarīgāki ir sociālie sakari u.tml. - elitei ir aizvien mazāk ārēju pazīmju, kas liecinātu par piederību tai, un aizvien saliedētāka un atpazīstamāka "no iekšpuses". Tās formēšanās pamatfaktors ir elitārā izglītība, kas Lielbritānijā praktiski ir viens un tas pats: uzņemšana elitē un elitārā izglītība. Varas aprindas aizvien vairāk pārtop par šauru paziņu loku, nevis formālu institūtu - pie varas nokļuvušo politiķu padomnieki (komanda) sāk spēlēt lielāku lomu, nekā oficiāli ieceltās pārvaldes birokrātijas figūras. T.i. birokrātijas vadība pamazām tiek izspiesta no elites, bet tajā iekļaujas elitāro paziņu tīklu komandas.

Demokrātijas noplicināšanās. Princips: ļaudis zaudē identifikāciju ar sociālo piederību. T.i. strādnieki vienkārši vairs nesaprot, ka viņi ir strādnieki (neviens jau viņus par proletariātu vairs nedēvē), aizvien mazāk sevi identificē ar konkrētu sociālo vidi (t.sk. vidusslāni). Tam nav sakars ar sociālo slāņu izzušanu, bet process ir krietni sarežģītāks.

Pierastais dalījums sociālajos slāņos zudis, bet jaunais vēl nav noformulēts, tā kā stratifikācija pastāv, bet nav ļaužu pašidentifikācija ar sociālo piederību. Vecā politisko partiku sistēma, kas asociēja sevi ar konkrētu slāņu pārstāvniecību, zaudē saikni ar elektorātu. Ļaudis nereaģē, ja kāds apelē pie viņu slāņa sociālās solidaritātes un grupas interesēm, jo neapzinās, ka pieder šai grupai. Partijas, kuras paspējušas noreaģēt uz izmaiņām, pāriet "tirgus režīmā", pārdodot sevi, t.i. svarīgi ir savākt balsis un piekļūt varas kloķiem nepārstāvot kaut kādas tur mistiskas tautas intereses (par kurām šī tauta nenojauš). Tāpēc politika kļūst par mediju aktualitāšu refleksiju: ekoloģija, aborti, sieviešu apgraizīšana, pamestie dzīvnieki, ieroču tirdzniecība u.tml. Tagad partijas sāk sevi pozicionēt nevis attiecībā pret elektorātu, bet attiecībā pret šiem jautājumiem, attiecīgi, nav nekādas nepieciešamības pēc programmām un ideoloģijas. Rezultātā masu partijas aiziet pagātnē, bet skatuvi pārņem spēlētāju grupas mediju vidē, kas tirgo konkrētu resursu medijpolitikas ietvaros, ciešā saistībā ar politisko eliti, kas zināmā mērā nosaka tēmu aktualitāti. Sasaistē ar politiskās elites "klubu" formēšanās veidu, tas viss novirza lēmumu pieņemšanu prom no demokrātijas mehānismiem. Pie tam demokrātijas samazināšanās notiek vienlaikus ar varas "caurspīdīguma" pieaugšanu - politiskā spēle vairāk noris jau medijos, un šādā ziņā ir ļoti atklāta, taču atlauties piedalīties tajā var tikai nedaudzi, pārējie kalpo tikai kā dekoratīvas figūras medijspēlē. Attiecīgi, priekšvēlēšanu lozungi zaudējuši savu piesaisti konkrētu sociālo slāņu vajadzību apmierināšanai.

Grāmata piebāzta ar dažādiem faktiem no Lielbritānijas visjaunāko laiku vēstures, nu tur Tečeres kabinets, politiskās figūras, ietekmes tipu maiņa utt.

Izmaiņas mediju mašinērijā: 90. gadu sākumā parādās rolling news, diennakts ziņas, CNN, - vairs nevar kontrolēt konkrētus jautājumus, kā pirms tam elite varēja avīzēs, līdz ar to kopš 2003. gada parādās jaunas metodes preses kontrolei. Ziņu kanālu tehnoloģiskā unifikācija un standartizācija, kas šo kontroli dara iespējamu. Mediju menedžmenta lomas pieaugums. Informācijas pārvaldes tehnoloģiju pieaugums, t.sk. manipulācijas - te vairs nav konkrētu ziņu aizliegumu vai mainīšanas, kā tas bija avīžu laikmetā, bet cits vadības līmenis. Izveidojas jaunumu sfēras viendabīgums, vienošanās, kas ir ziņa, konkurējošo aģentūru ziņu vienveidīgums, ziņu tipveida hierarhizācija, pašPR pieaugums, nepārbaudītas "ekskluzīvās" ziņas, kur sensācija svarīgāka par informācijas pārbaudi. Masu informācijas līdzekļu piemērošanās auditorijai, ko paši radījuši. Ziņu plūsma tik intensīva un blīva, ka audtorija nespēj uztvert neko sarežģītu, nu pietiek tikai ar bildēm un vienkāršu paskaidrojošo tekstu.

90. gadu beigās parādās "maigās" ziņas, kuru uzdevums ir nevis šokēt, piesaistīt, bet izklaidēt ar kaleidaskopisku sižetu maiņu, kur skatītājs abstrahējas no satura, negatīvas ziņas vairs neizraisa bailes un nosodījumu, jaunumi tiek uztverti nekritiski, un uz šī fona - kurš ar kuru gulējis, vai kādus kukuļus ņēmis, - tiek izvietota nopietnāka politiskā un ekonomiskā informācija.

Stāsts par Merdoku un Flitstrītas pagrimumu, avīžu izjukšanu, redakciju mezglu atrofiju, žurnālisti paši sāk meklēt informāciju, viedokļu veidošanās neformālajos žurnālistu "tusiņos" kopā ar ekspertiem u.tml. - orienācija uz preses relīzēm, kontaktu samazināšanās žurnālistu starpā, tiem nepametot redakcijas telpas, profesionālo žurnālistu skaita samazināšanās un žurnālistu subkultūras izzušana, kvalitātes samazināšanās un frīlanceru lomas pieaugums. Principā žurnālisti izraisa intereses par politiku kritumu.

Britu sabiedrības sociālā fragmentizācija. Individuālistiskās domāšanas pieaugums līdz ar izglītotības palielināšanos, no kā izriet tradicionālo ģimenes saišu izjukšana, tām zaudējot nepieciešamību, patērētājdomāšanas pieaugums (nu par to gana daudz arī citi kreisie un natīvie izrakstījušies). Sākot ar 90. gadu otro pusi mediju vide praktiski pārvākusies uz internetu, sabiedrība vairs nedalās lielos sociālajos slāņos, vairākumā, bet milzīgā skaitā savstarpēji nesaistīītu mazu grupiņu, ko vieno tikai mediji. T.i. nevis mediji dod informāciju, bet gan sašķeltās sabiedrības grupiņas veidojas un saliedējas ap aktuālām tēmām, ko mediji translē. Vērtību hierarhiju veido mediji, jo Lielbritānijā iedzīvotāju ticība medijiem daudz lielāka, nekā kontinentā. Iedzīvotāji tic tam, ko medijos viņiem vēsta elite, vēlēšanās piedalās vairāk nekā 70%, taču partijas nav nekas vairāk kā atsevišķu elites grupu brendi.

Stāsts par britu preses cenzūru Folklendu kara laikā un kā tas ietekmēja preses formāta maiņu. Arodbiedrību sagrāve Tečeres laikā un Merdoka mediju impērijas izveidošanās, radot aliansi starp medijiem un eliti 70. gadu beigās.

Iekšpolitikas standartkomukatīvsituācijas (vai cik smuks jaunvārds sanācis!): sleaze (netīrība) un spin.
Kopš 90. gadu vidus slīzs: straujs korupcijas pieaugums, lobijisms, Parlamenta karš ar presi, politikas netīrība. Partiju un politiķu politisko platformu izgaišana, to vietā stājoties indivuālajai reputācijai, medijskandālu vēsturei u.tml. Izveidojoties šādai standartsituācijai, saturs vairs nav svarīgs, jo attieksmi un reakciju nosaka paši situācijas rāmji, tb modelis.
Spin ir jauna postmodernisma sensitivitāte, sākusies ap 1997. gadu - prasme melot un manipulēt kā pašvērtība. Manipulācijas ar vēlētāju viedokli, sabiedriskās domas aptauju rezultātiem utt. T.i. jebkuru informāciju var turēt aizdomās kā manipulāciju, informācijas telpa tā pārbāzta ar hipotēzēm un argumentiem par manipulāciju lomu, ka tas jau kļūst par kopējo fonu un spinziņas vairs neizceļas, bet iekļaujas kontekstā. Tipa, prese/politiķi/elite/bankas mums melo, tu viss ir nopirkts un PR, taču citu nav... et cetera. Piemēram, tādas tēmas kā ģenētiski modificētie produkti, globālās klimatiskās izmaiņas u.tml. jautājumi, kuriem nu vairs nav vērts pievērst uzmanību, jo viss jau ir pateikts, visi viedokļi publiskoti, pie tam jebluram viedoklim ir arī savi viltus aizstāvji ar viltotu argumentāciju, katrā argumentācijas lokā vai pagriezienā ir sava porcija falsifikācijas un manipulāciju, kā rezultātā pārskatāmā laika periodā nav iespējams iegūt skaidrību, atliek tikai "personiskais viedoklis" apzinoties, ka tas nebalstās uz pilnīgu situācijas izpratni, nezinot visus iespējamos argumentus par un pret, jo to ir pārāk daudz. Tās ir jaunas komunikāciju formas, nevis kaut kā konkrēta falsificēšana. Tā ir komunikācija apstākļos, kad "visi melo", jau iepriekšparedzot šo aspektu un izmantojot savu mērķu sasniegšanai. Spina eksperti veido spindoktoringu, vērpjot tādas falsifikāciju ķēdes, kurās pazūd riskanta informācija. Kā dīdžejs, kurš nevis komponē vai izpilda mūziku, bet kompilē tā, lai publika vairs neatšķirtu. Tā nu ar spinu nodarbojas milzums ļaužu: PR tēlu veidotāji, portālu reitinga "uzdzinēji" reklamščiki, prezentāciju eksprti - viņu vārds ir leģions visdažādākajās dzīves jomās. Komunikatora nodomi, uzklājoties tekstam, kalpo komunikatora mērķu sasniegšanai (kurš pirmais tekstu nolasa, tas arī nosaka, ko tas nozīmēs, kā auditorija to sapratīs).
No šejienes jauna ārpuspina realitātes izpratne. Spina formāts diktē, ka ne tu, ne kāds cits skaidrībā netiks, jo viss jau pateikts, rediģēts un samežģīts, velns kaklu lauzīs, tā kā nav vērts mēģināt - melu tik daudz, ka ar katru soli sastapsies aizvien ar jaunu un jaunu informāciju, jaunu arguimentāciju, jauniem pierādījumiem, jaunu manipulāciju slāni, kas katru reizi šķitīs kā nu beidzot patiess. Te kritiskā domāšana pāraug hiperkriticismā: nekam neticu, konspiratoloģiskās teorijas u.tml. Spins kā informācijas plūsmas veids, kas aizvieto realitāti, veido recipienta apziņu un pasaules skatījumu, jo vidusmēra cilvēks tam nespēj pretoties. Ne diāde, bet triāde: patiesība-spins-meli, kurā nav ne absolūtas patiesības, ne tīru melu.
Neafišēta spina ekspertu anonimitāte, jo vērtība ir neredzamajiem problēmu risinātājiem. Modelis paredz preses sekretāru vārdus nezināt, tas ir tikai saimnieka retranslators. Ideāls: problēma, risinājums, visi aplaudē, kādu slavē, bet nevienam nezināmais spina eksperts iegriež kārtējo robiuņu uz savas šautenes laides. Ir PR aģentūras, kuras uzmana, lai neiekļūtu PR aģentūru sarakstos un reitingos, bet klientus iegūst tikai ar iepriekšējo klientu rekomendācijām. Spina ekspertam aktuālas ir tikai klienta intereses.
Jebkura jēga zaudē jēgu, devalvējas - komunikāciju nomaina klusēšana. Runā par simulakriem u.tml. blēņām. Spineri nepieciešamības gadījumā rada medijiem stāstu tur, kur nekāda stāsta nav, t.i. nav jēgas runāt par tiem, kas rada jaunas vērtības un jēdzienus, bet gan par tiem, kas prot piešķirt vērtību nekam.
Spina avots ir garlaicība, kuru var atdzīvināt tikai ar spēli, un nostalģija pēc hierarhijas kā mūžīga spina nenoteiktības pretsvara. Parādījās biznesā 80. gados, marketingā, un tika pārņemts politikā. Prezentācijas lomas pieaugums - nav svarīgi, ko, bet svarīgi ir kā. Spins jurisprudencē ir advokāti, baznīcā - TV baznīca. Faktori: finanšu tehnoloģizācija, biržas tīklā u.c. finanšu informācijas plūsmas ātrumu palielinieši aspekti, treideru subkultūra, ekonomikas politizācija, finanšu žurnālitikas parādišanās. Privatizācija kā tā pārdošana iedzīvotājiem ,kas tiem jau piederēja kā nodokļu maksātājiem un pilsoņiem.

Vārdu sakot, iespaidi par to visai murgaini, bet lasīt interesanti, kaut dažbrīd pasmagi.