Kaut arī 2PK nav manu interešu sfērā, tak jāpiefiksē, ka tālajā 1943. gada jūlijā-augustā vērmahta spēki īstenoja operāciju "Citadele", izcīnot spožu uzvaru pie Kurskas, kas vēl mūsdienās var kalpot mācību grāmatās kā lielisks stratēģisko mērķu realizācijas paraugs, ar mazākiem spēkiem sasaistot ievērojami stiprāku pretinieku (vispār jau šī kauja tiek pasniegta kā sarkanās armijas uzvara, bet tas nu tā).
Lieta tāda, ka situācija frontē bija aplam čābīga, jebkādi tālāka uzbrukuma plāni tika nolikti plauktā, un viss generālštābs pievērsās vienam uzdevumam: kā saglabāt stabilitāti un kaut kā izveidot stratēģisko rezervi caurumu aizlāpīšanā? Bet rezervju nebija nekādu - 1 itāļu, 1 ungāru un 2 rumāņu armijas, ar kurām varētu mēģināt nomainīt kaut daļu pārgurušo vērmahta divīziju, bija palikušas sniegotajos Dienvidkrievijas laukos. Bez tam lielas briesmas radīja baisā spēku koncentrācija, ko PSRS puse veica, nepārprotami gatavojoties uzsākt fundamentālu vasaras kampaņu, lai līdz rudenim salauztu vācu pretošanos. Vienīgā vēmahta izeja bija uzspiest tādu kauju, kurā tiktu izlīdzināta visnotaļ robotā frontes līnija (kas ļautu samazināt nepieciešamā karaspēka daudzumu), savukārt krievi noasiņotu tā, ka nekāds plaša mēroga uzbrukums vairs nebūtu iespējams, karadarbība pārietu taktisku sadursmju fāzē, un vācu puse iegūtu vitāli nepieciešamo atelpu spēku pārgrupēšanai. Principā plāns "Citadele" bija fon Falkenheina (Falkenhayn) uzbrukuma pie Verdenas 1916. gadā kopija.



Ja ņemam tā primitīvi, kā bērniem pamatskolā māca: satikās kara laukā 2 armijas, izkāvās, vieni pameta kaujas lauku - tie, kas palika tajā, tie uzvarētāji, - tad kaujā uzvarēja krievu spēki. Un arī tad, kā boksā komentētāji mīl teikt, "pēc punktiem", jo vairākās kaujas fāzēs vērmahts panāca visai izteiktu pārsvaru (piemēram, Manšteins nepārprotami saklapēja Vatutinu lupatās, un tikai tas, ka Manšteinam nebija absolūti nekādu rezervju - galu galā uzbrukuma tālāka attīstība nebija paredzēta, - bet Vatutinam aiz muguras atradās svaigi nokomplektētā Stepes fronte, liedza panākumus šajā virzienā attīstīt). Daiļliteratūrā to dēvētu par "Pirra uzvaru".
Savukārt, ja vērtējam rezultātus pēc katras puses stratēģiskajiem mērķiem, tad Kurskas kaujā viennozīmīgi uzvarēja vērmahts: sarkanās armijas zaudējumi bija tādi, ka tai uz krietnu laiku bija jāaizmirst par jebkādu nopietnāku uzbrukumu frontē, kaut mēnesi pirms tam virsnieki jau viksēja zābakus, lai pastaigātos promenādē pie Brandenburgas vārtiem.

Vērmahta zaudējumi tiek lēsti, tā noapaļojot, uz 100 000 (slinkums rakāties, precizējot ciparus). Savukārt PSRS pusei, kā min vikipēdija: "~ 254 470 убитых, пленных, пропавших без вести 608 833 раненых, заболевших" (vikipēdija gan nav drošs avots, taču manas zināšanas šai gadījumā noteikti ir švakākas, nekā turienes entuziastiem). Tanku un artilērijas zaudējumi bija ~1:2. Uzdevums bija izpildīts: frontes līnija iztaisnota (diemžēl ar laiku šis apzīmējums ieguva visai irōnisku pieskaņu), pretinieka spēki noasiņojuši, uzbrukuma plāni apturēti. Kauja vēl nebija beigusies, kad vērmahta vadība, apkopojusi rezultātus, atļāvās pārdislocēt no kaujas zonas prom uz citiem frontes iecirkņiem 4 spēcīgas divīzijas (trīs SS II tanku korpusa vienības un "Großdeutschland") - mērķis bija panākts, bet aizsardzības kaujās ar Gota un Kempfa spēkiem bija jāpietiek.
Tas, ka padomju rezerves izrādījās krietni lielākas, nekā abvērs bija paredzējis, un sarkanā armija atsāka uzbrukumu jau pēc 2 nedēļām, tas cits stāsts.