Tāpat vien - pārdomām.
Lasot Otto Nonāca - starpkaru perioda propagandas darbinieka, - dienasgrāmatu, uzdūros situācijas raksturojumam Liepājā, 1919. gada janvārī (tb pirms pāris nedēļām Pagaidu valdība turp atmukusi no Rīgas, kurā iegāja sarkanie strēlnieki). Apraksts interesants jau ar to vien, ka Nonācs bija Ulmanim gana pietuvināta persona, grāmatu publicēja laikā, kad Ulmanis bija viens no iekšpolitikas pilastriem un jau kaldināja plānus varas pārņemšanai, tb gan jau autors rūpīgi pārdomāja, ko drukāt un ko nē. Un arī ar visu to starp rindām varam nojaust, kā visi muka no Liepājas, mēģinot rast kādus attaisnojumus, lai tikai tālāk tiktu, un ka ja nebūtu nekrietno vācbaltiešu ļaunprātības (prasība, ka arī latviešiem "jāsargā sava zeme" vien jau ir nekaunība!, acīmredzot tāpēc arī pats Nonācs, būdams 39 gadus vecs un militāri apmācīts, domāja nevis par pievienošanos Kalpaka bataljonam, bet aizmukšanu uz Berlīni, kur noteikti būšot noderīgāks), tad arī Liepāja tiktu pamesta un jaundibinātā valsts izčākstētu, jo visa tās teritoriju nu būtu LSPR.

9. janvāris.
Stāvoklis kļūst jo dienas jo sliktāks. Pašu latviešu spēks vispāri nav tāds, uz kuru pilnīgi varētu palaisties. Arī te Liepājā ir bijusi jāizformē viena rota, tamdēļ ka viņa izrādījusies par šaubīgu. Pieteikšanās savvaļnieku pulkos vispāri vāja. Angļi, no Liepājas aizbraukdami, atstājuši ieročus priekš 500 kareivjiem, bet viņu nesēju skaitu sadabūt drīzumā pilnu nav cerību. (..) Pagaidvaldība lemj par izdalīšanos delegācijās, Liepājā atstājot tikai pilnvarotos, kuri te paliktu līdz pašai pēdējai iespējamībai. Personu jautājums šodien vēl paliek neizšķirts. Nesagaidījuši šo izšķiršanos, no Liepājas ar kuģi "Hannover" aizbrauc ministru biedri R.Benuss un Ā.Birznieks, kā arī tieslietu ministrs P.Juraševskis. (22. lpp.)
12. janvāris.
Nervozitāte Tautas padomes locekļu starpā pieaug. (..) izrādās, ka svētdienas rītu aizbraukuši, acīmredzot pa ūdens ceļu, K.Ulmanis, J.Goldmanis, K.Puriņš, Lazdiņš jun., E.Freijvalds... pavisam septiņi cilvēki. Vispārējais stāvoklis kļuvis tāds, ka pagaidvaldība Latvijas valsts labā vairāk var darīt, stāvot tiešos sakaros ar sabiedrotajiem. Tamdēļ valdības centram jāpārceļas uz ārzemēm. (..) Liepājā paliek Dr. M.Valters, J.Zālītis un T.Hermanovskis. (..) nemaz nevar iet cīņā pret lieliniekiem, jo tas nesola ne mazāko panākumu, bet izceļot no Liepājas arī nevar, jo tā pati vācu okupācijas vara neļauj no Liepājas izbraukt vīriešiem vecumā no 18-45 gadiem. Vispareizāki būtu bijis, ja latviešu spēkus, cik viņu te Liepājā ir, varētu pārvietot uz Igaunijas fronti, kur jau ar panākumiem bija iesākusies ofensive pret lieliniekiem. Atrast šādu izdevību bija pagaidvaldības nodomā. Tanī nolūkā arī turēja brīvā tvaikoni "Saratov" un uz vienu mēnesi nonomāja mazo tvaikoni "Maiga". Bet vācieši arī šiem soļiem lika šķēršļus ceļā, jo manas aizbraukšanas brīdī "Saratov" bija ieņēmuši vācu sargu zaldāti. Motīvs tāds, ka latviešu kareivji nedrīkstot braukt projām, tiem esot "jāsargā sava zeme". (25. lpp.)
Pavisam uzticamu latviešu kareivju skaitu, ap ko toreiz lieta grozījās, vērtēja ap 500. Notiek galīga izšķiršanās par to, ka rītdien [man] jābrauc pa dzelzceļu, lai ātrāk tiktu prom. Ceļa biedrs - Ā.Klīve. (26. lpp.)

Via: Nonācs O., Šreiners V. Pēc 18. novembra. Tautas padomes locekļu memuāri. – Rīga, 1933.