(..) Īpašu sociālu slāni veidoja klērs, kura statusu ietekmēja Bizantijas sabiedrības nehioerarhiskums: garīdzniecība te bija nošķirta no laicīgās sabiedrības daudz mazākā mērā, nekā Rietumos. Sadzīvē tas izpaudās kaut vai apstāklī, ka uz klēru neattiecās celibāta princips - līdzīgi kā pārējiem pavalstniekiem, arī garīdzniekiem bija tiesības uz ģimeni un dzīvi ģimenē. Bez tam Baznīcai nebija monopola izglītības sfērā, bija saglabājies laicīgo skolu tīkls, attiecīgi valsts aparāta rīcībā bija liels skaits lieliski izglītotu tiesnešu, nodokļu dienesta klerku un diplomātu. Valstij nebija nepieciešamības lūgt Baznīcas palīdzību civilpārvaldes aparāta organizēšanā, attiecīgi, nebija tāda amata kā arhibīskaps-kanclers u.tml., pat vēl vairāk, ar likumu bija noliegts vienai personai uzņemties reizē gan garīgos, gan laicīgos amatus, t.i. ar retiem izņēmumiem klērs netika pielaists valsts pārvaldei. (..)



Bizantijas Baznīcas ekonomiskā patstāvība bija visai nosacīta. Ilgu laiku tai vispār nebija pašai savu ienāķumu, to uzturēja imperatora dāvinājumi un privātpersonu ziedojumi. Tikai kopš X gs. beigām Baznīcai parādās kaut cik regulāri ienākumi: laicīgie ļaudis sāka maksāt par kāzu ceremoniju, garīdznieki maksāja bīskapa kasē par iesvētīšanu, ieviesa kanonikona nodokli zemniekiem (neliels maksājums naudā vai graudā, ko iekasēja no ciema, proporcionāli sētu skaitam). (..)

Bez tam Baznīca nebija tā centralizēta, kā Rietumos. Feodālās sadrumstalotības apstākļos Rietumeiropas Baznīca bija praktiski vienīgais universālais spēks, kas spēja vienot sabiedrību. Bizantijā Baznīcai nebija šīs funkcijas, to pildīja valsts vara. Ja Rietumos garīdzniecības korporatīvisms atbilda neitrālajai Baznīcas organizācijai ar pāvestu vadībā, tad Austrumos dominēja pentarhijas, t.i. piecu statusā vienlīdzīgu Baznīcas patriarhu - Romas, Konstantinopoles, Aleksandrijas, Antiohijas un Jeruzalemes - piecvaldības sistēma. Savukārt pār patriarhiem atradās vispasaules koncilu vara, un metropolītus izraudzījās nevis patriarhs, bet gan ievēlēja augstākā klēra sanāksmēs. Ja Rietumos Baznīcas tiesību avots bija pāvesta traktējumi, tad Bizantijā - koncilu lēmumi. Rietumu Baznīcas centralizācija izpaudās arī vienā liturģiskajā valodā - latīņu, - kamēr Konstantinopolē pieļāva "vēršanos pie Dieva" jebkurā vietējā - grieķu, koptu, slāvu, gruzīnu u.c. - valodā. (..)

Attiecīgi, pieauga Baznīcas vēlme pēc neatkarības no laicīgās varas. Jau patriarhs Fotijs izvirzīja "divu varu" koncepciju, ka imperators un patriarhs esot vienlīdzīgi un to vara papildina viena otru. X gs. patriarhi aktīvi gan centās iejaukties valsts pārvaldes lietās (tā Nikolajs Mistiķis kļuva par mazgadīgā Konstantīna VII reģentu, vadot valsti), gan izrādīja atklātu pretestību laicīgajai varai, kad tā jaucās Baznīcas lietās (piemēram, imperatoru vēlmē ietekmēt bīskapu iecelšanu amatā, kas, saskaņā ar Polieiktu, bija tikai un vienīgi patriarha prerogatīva). Maksimumu šī tendence sasniedza XI gs. vidū, kad patriarhs Mihails Kirularijs piedalījās valsts apvērsuma organizēšanā un imperatora Mihaila VI gāšanā no troņa, bet tā pēcnācējam Isakam I draudēja: "Es tavi radīju, es tevi varu arī sabradāt!" (Gedrenus, vol. II Bonnae). (..)

Īpašs slānis Bizantijā bija "inteliģence". Kā jau minēju, garīdzniecībai nebija monopola pār izglītību, pilsētas veidojās agrāk, nekā Rietumos, arī laicīgā inteliģence parādījās krietni agrāk, nekā tur. (..)

Kaut arī pamatskolas varēja sastapt vai visos provinču centros un pat lielākos ciemos, Konstantinopole koncentrēja absolūto vairākumu izglītoto ļaužu. Tika uzskatīts, ka galvaspilsētā praktiski visi māk lasīt un rakstīt, tāpēc ar likumu bija noteikts, ka, piemēram, testamenta sastādīšanas liecinieki parakstījās, ka izlasījuši un lasītais atbilst dzirdētajam (provincē likums pieļāva, ka liecinieks nemāk lasīt un rakstīt). (..)

Jau kopš IX gs. Konstantinopolē sāka funkcionēt Augstskola. XI gs. to veidoja divas fakkultātes, būtībā divas neatkarīgas koledžas: juridiskā un filosofijas, kuru vadītājiem bija piešķirtas ļoti plašas privilēģijas. Piemēram, juridiskās fakultātes dekāna gada alga no imperatora kases bija 4 mārciņas zelta, zīda apģērba kārta un pārtikas piegāde, bet statusa ziņā tas tika pielīdzināts augstākajai ierēdniecībai ar tiesībām personīgi vērsties pie imperatora. Toties netika liegts pieņemt dāvanas no studentiem un lektoriem - tika uzskatīts, ka dāvanu apmaiņa satuvina cilvēkus. Formāli tas bija mūža amats, kaut teorētiski kādu īpašu nejēdzību pēc viņu varēja no amata atcelt. (..)

Filosofijas fakultātes vadītājs Mihails Psells apraksta sava laika pasniedzēja Konstantinopolē sadzīvi: līdz vēlai naktij tas sēdēja pie manuskriptiem, gatavojoties nākamā rīta lekcijām; agri no rīta ieradās auditorijā, kur studenti piecēlās kājās, to sagaidot. Pasniedzējs apsēžas savā krēslā, studenti savos. Taču Psellam nākas pažēloties par studentu slinkumu, jo daudzi atļaujoties kavēt lekcijas vai semināra sākumu, to prāti aizņemti nevis ar zināšanu meklējumiem ,bet derībām hipodromā, bet lietainā laikā dažkārt pasniedzējs izrādās vienīgais, kurš ieradies auditorijā. (..)

Bez tam Konstantinopolē darbojās arī patriarhāta augstskola, kas atradās Svēto apustuļu bazilikā. Te pulcējās visdažādākā vecuma ļaudis, savdabīgos semināros apsprieda zinātnes problēmas, tai skaitā arī medicīnas aktualitātes. Te nebija profesoru, kas vadītu diskusiju, un visi semināra dalībnieki bija vienlīdzīgi; nodarbību laikā valdīja šausmīgs troksnis un bieži vien izvirzītā problēma tā arī netika atrisināta - šādā gadījumā par diskusiju ziņoja patriarham, kuram vajadzēja pieņemt gala lēmumu par semināra rezultātiem. (..)

Bez valsts skolām, darbojās arī privātskolas. Bieži vien tās vadīja visai zināmi zinātnieki, kuru skolēni, visbiežāk jauni aristokrāti, dzīvoja un mācījās pie skolas vadītāja mājās. Klosteru skolu bija maz, un kā likums domātas kā sagatas=vošanas mācību iestādes tiem, kas vēlējās kļūt par konkrētā klostera mūkiem. (..)

Bizantijas inteliģences vidū īpašu vietu ieņēma mediķi. Ir saglabājies visai sīks kādas XII gs. Konstantinopoles slimnīcas apraksts. Tajā bija piecas nodaļas, tai skaitā speciālā - ginekoloģijas nodaļa; kopējais gultu skaits sasniedza piecdesmit; katrā nodaļā bija divi ārsti, neskaitot palīgus un sanitārus. Ārsti strādāja divās maiņās, kas mijās ik mēnesi. To pienākumos ietilpa arī neatliekamās pirmās palīdzības sniegšana un interesentu konsultēšana. Ārstu alga - naudā un pārtikā, - nāca no imperatora kases, tiem tika piešķirts lietošanā bezmaksas dienesta dzīvoklis, apgaisme un zirgi, taču tika liegta privātā prakse, ja vien tam nebija īpašas imperatora atļaujas. Slimnīcā bija izvietota arī medicīnas skola. (..)

Tehniskās inteliģences mūsdienu izpratnē Bizantijā nebija. Ar matemātiku, fiziku, astronomiju nodarbojās tie paši zinātnieki, kas pētīja arī teoloģiskas un filosofiskas problēmas. Dabaszinātnes pārsvarā aprobežojās ar antīko autoru - Eiklīda, Diofanta u.c. - darbu studijām. Aritmētika, ģeometrija un astronomija kā disciplīnas attiecās uz augstāko izglītību. IX gs. ar savām zināšanām šajā sfērā izslavēts bija metropolīts Leo no Solujasknas, kuru bija iesaukuši par Matemātiķi: viņš sava mūža laikā savāca unikālu bibliotēku, kurā atradās Arhimēda, Eiklīda, Ptolemeja darbi, acīmredzot viņš bija pirmais, kurš sāka izmantot alfabēta burtus kā algebras simbolus. XII gs., kā var spriest pēc Eiklīda manuskripta sholijām, bizantieši sāka izmantot t.s. arābu ciparus, un nav neiespējami, ka Pizas Leonardo, kurš pabija šajā laikā Bizantijā, daudz tikās ar turienes zinātniekiem, aizguva šo jauno sistēmu, ko aizveda uz dzimteni. (..)

Pie inteliģences piederēja arī kaligrāfi (profesionāli manuskriptu pārrakstītāji), tavulāriji (lietvedības dokumentu sastādītāji), juristi, arhitekti, militārie inženieri, astrologi, oratori, rakstnieki... (..)

Izņemot mediķus, inteliģencei nebija pastāvīgu ienākumu avota, un bizantiešu "gudrie" nemitīgi žēlojās par nabadzību, maizes un grāmatu trūkumu. Eistafijs no Tesalonikas pārdzīvoja, ka inteliģents cilvēks nevar nopelnīt iztiku pats savām rokām, kā amatnieks, un ka tan neatliek nekas cits kā paļauties uz valsts pabalstiem vai mecenātu dāvanām. Inteliģenta karjeras maksimums Bizantijā parasti bija kāda posteņa iegūšana Baznīcas hierarhijā, kas nodrošināja stabilu ienākumu; vai arī nācās meklēt kāda aristokrāta vai pat imperatora aizbildniecību, kļūstot par galma cilvēku. (..)

Pilsētas amatnieku un tirgotāju nestabilais stāvoklis veicināja to mēģinājumus pamest savu nodarbi un iekļūt elitē - dienesta ļaudīs. Vertikālās kadru rotācijas princips šajā ziņā pavēra lielas iespējas, bez tam jāņem vērā, ka Bizantijā pilnīgi oficiāli tirgoja titulus. Titula iegāde nebija kapitāla ieguldījums, cerot uz lieliem procentiem - tai bija sociāla jēga: iegūstot titulu, cilvēks paaugstināja savu sociālo statusu un ievērojami paplašināja savu rīcības brīvību, kas bija atkarīga tieši no vietas uz sociālās hierarhijas kāpnēm. (..)

Valsts tiesību dominante tomēr pieļāva arī citas īpašuma formas: imperatora augstākās tiesības pastāvēja līdzās privātpersonu un juridisko personu īpašumam. Taču ja Rietumos feodāļa privātīpašumu noteica hierarhiskā (lēņa) sistēma, kurā teorētiski visas kārtas līdzdarbojās īpašuma ieguvē un pārvaldē, tad Bizantijā privātīpašumu ierobežoja nevis feodālā korporācija, bet valsts vara imperatora personā. Sociālā elite parādās nevis kā noslēgta korporatīva kārta, bet drīzāk kā savdabīga valsts akcidence. (..)

Tikai pakāpeniski, laika gaitā Bizantijā sāka parādīties īpašumtiesību hierarhiskās sistēmas elementi. Aizvien biežāka kļuva zemes piešķiršana par dienestu (t.sk. militāro) vai uz mūžu par nopelniem. Arī zemnieku īpašuma divējādais stāvoklis, ko no vienas puses sargāja paražu tiesības, bet kas bija tomēr neaizsargāts no senjora varas, lauza romiešu īpašumtiesību normas. (..)

Tādējādi redzam, ka sociālās attiecības Bizantijā vairāk vai mazāk raksturīgas viduslaiku feodālajai sabiedrībai. Un tomēr impērijā pastāvēja savas īpatnības, kas to atšķīra no lielākās daļas Rietumeiropas viduslaiku valstu, un uzrādot zināmu līdzību islama civilizācijai. Korporatīvisms šajā sabiedrībā bija visai vājš, vājāks nekā Rietumos, cilvēks daudz mazāk piesaistīts savai sociālajai grupai (nerunājot nemaz par kārtu), bija daudz lielākā mērā "atsvešināts", bet sabiedrības mainība pa vertikāli bija neattīstīto korporatīvo saišu medaļas otra puse. Tas viss izpaudās nosacītā Bizantijas impērijas demokrātiskumā, demokrātiskumā, kas aprobežojās ar frazeoloģiju: kaut arī te sociālā statusa mantošana formējās ļoti lēni, tik un tā nevienlīdzība (sociālo kategoriju, pietuvinātības galmam, īpašumtiesību nevienlīdzība) dažādu sociālo slāņu starpā realitātē bija visai izteikta. Perosnas "atsvešinātība" izpaudās apstāklī, ka beigu beigās tieši ģimene izrādījās vienīgā no mazajām grupām, kas aizvien nostiprinājās, un šī ģimenes saišu nostiprināšanās vājināja tālākās mazās grupas: kopienu, kolēģiju. (..) Beigu beigās, ar indivīda "atsvešinātību" un korporatīvo saišu vājumu neizbēgami cieši saistīta ir tā milzu loma, kas Bizantijā bija valsts varas aparātam. (..)

Каждан А.П. Византийская культура.