Viens no TV raidījumiem, ko raugos ar lielu aizrautību, kaut apzinos, ka TV ir evil, ir Montija Dona stāsti par dārziem pasaulē (šodien kā reizi par Itāliju).



Viena viņa frāze par kādā XVI gs. dārzā veidotu ozolu aleju man lika aizdomāties. Tb jau stādīšanas brīdī bija skaidrs, ka ozoliem būs jāļauj augt 100 gadus un tad varēs sākt cirpt un veidot aleju (te ievietotā bilde ir tikai smukumam, tā nav konkrētā aleja). Tas, šķiet, ir viens no aspektiem, ar ko aristokrātija atšķiras no bauriem/proletariāta/buržuā - spēja domāt ilgtermiņā, uztvert savus vecvecvecvecākus un mazmazmazbērnus kā vienu veselumu, raudzīties uz viņiem kā saviem laikabiedriem. Attiecīgi, ceļot, stādot, veidojot, tu to dari, rēķinoties, ka tavu darbu turpinās tavi mazbērni un, iespējams, tikai viņi redzēs tā augļus. Cilvēkam vienkāršajam vajag rezultātus te un tagad, attiecīgi, viņa dzīvi veido īstermiņa procesi, īstermiņa lietas. Viņš nekad nevāks bibliotēku vai nestādis dārzu ar domu, ka to lietos viņa mazmazbērni, tāpēc viņa bibliotēka ir pāris vārdnīcas un pavārgrāmatas, bet viņa dārzs ir nopļauts gazons ar jāņogu krūmiem (ja šis tāds moderns gadījies, tad tie randomā izmētāti, ja konservatīvāks - dobēs, kas apliktas ar ķieģeļiem vai pagasta centrā zagtiem bruģakmeņiem). Tb divas diametrāli pretējas pieejas - ilgtermiņa un īstermiņa, - un to nesēji, attiecīgi, dzīvo katrs savā pasaulē un viens otru nesaprot (par spīti proletariāta teorētiķu apgalvojumiem, ka visi cilvēki ir vienādi).