Kopš VIII gs. otrās puses Mezopotāmijā dzīvojošie kristieši kalpoja kā starpnieki starp klasisko hellēnisko domu un jaunajiem islama intelektuāļiem. Kalifs al-Mansurs (754.-775.), sarunās ar Bizantiju, īpaši līdza atsūtīt antīko matemātiķu sacerējumu manuskriptus, kurus kristiešu klosteros tad tulkoja uz arābu valodu, darot pieejamus islama civilizācijā. IX gs. kalifāta tulku departamenta vadītājs Huneins ibn Ishaks (kristietis) tika nosūtīts komandējumā uz 2 gadiem Bizantijā, kur pilnveidoja savas sengrieķu valodas zināšanas, meklēja un uzpirka grāmatas, ko vest uz Bagdādi. Kam nebija iespēja ceļot, tie varēja apgūt antīkās zinātnes sasniegumus kristiešu klosteros vai Gondišapuras akadēmijā (tiesa, ir ziņas, ka Gondišapuras ārsti savas zināšanas medicīnā nodeva tikai klana ietvaros, neapmācot nevienu no malas.
(..)
VIII gs. par ievērojamākajiem zinātnes centriem, kam, acīmredzot nebija līdzvērtīgu nevienā citā lielpilsētā, izvērtās Kufa un Basra. Te bija gramatikas un filologu skolas, kas konkurēja savā starpā, pie tam, kas interesanti, liela daļa arābu valodas veidotāju nebija dzimuši arābi. Islamā pārgājušie hellēnisma civilizācijas pārstāvji un to skolnieki radīja islama zinātni, teoloģiju un jurisprudenci.
(..)
Zinātnes dzīve IX-X gs. pārsvarā koncentrējās Tigras un Eifratas baseinā, daļēji vecajos kultūras centros, piemēram, Basrā (Kufa Abasīdu laikā pamazām zaudēja savu iepriekšējo nozīmīgumu), daļēji Haranā, kurp pārcēlās hellēniskie zinātnieki no Antiohijas, daļēji kalifāta galvaspilsētā Bagdādē.
(..)
Bagdāde vilināja literātus un zinātniekus no visas musulmaņu pasaules, taču visvairāk to nāca no Persijas un Vidusāzijas. Te ar Al Kindi no Basras naidojās Abū Maāšars no Balhas (no kurienes nācis arī viens no ievērojamākajiem Kindi skolniekiem, Abu Zeids). Pirms viņiem te dzīvoja Muhameds al Horezmi (Eiropā zināms kā Algoritmi), kura pētījumi matemātikā tika Eiropā uzskatīti par autoritatīvākajiem līdz pat Renesanses uzplaukuma laikam. No tālās Ferganas te bija ieradies astronoms Ahmeds al Fergani (Eiropā zināms kā Alfraganus), no Turkestānas - filosofs Abū Nasrs al Farabi (Eiropā zināms kā Alfarabius), no daudzajiem haraniešiem zināmākais bija matemātiķis un astronoms al Batani (Eiropā zināms kā Albategnius), kurš eiropiešiem atklāja pirmās trigonometriskās funkcijas u.c.
(..)
Pirmās kalifāta ģeogrāfiskās un zvaigžņu kartes nāca no Bagdādes, kur tapušas pēc kalifa Mamuna rīkojuma. X gs. tapušo Kindi skolnieka Abu Zeida traktātu pārstrādāja un papildināja Farsā dzimušais Istahrijs, pēc tam Ziemeļāfrikā dzivojošais astronoms un tirgotājs Ibn Haukals. Te mēs atrodam sīkus visu tā laika musulmaņu pasaules zemju - no Spānijas līdz Turkestānai un Indas ielejai, - aprakstus, lielāko pilsētu, rūpniecības un amatniecības metožu un instrumentu aprakstus, ziņas par kultūraugu izplatību, no kuriem daudzi ar arābu starpniecību vēlāk nonāca Eiropā (piemēram, kokvilnu arābi ieviesa Sicīlijā un Spānijā, no kurienes tālāk to pārņēma rietumnieki, un vēl šobrīd sauc arābu vārdā), apdzīvojamo un neapdzīvojamo zemju izplatību utt. Tikai pateicoties arābu ģeogrāfiem, mūsdienu zinātnei ir materiāls lai spriestu, kā mainījušies vides klimatiskie un ģeogrāfiskie apstākļi Priekšāzijā un Centrālāzijā pēdējā gadu tūkstoša laikā.
(..)
Arābi jau nošķīra zinātniekus un speciālistus kādā atsevišķā zinātņu nozarē no vienkārši labi izglītotiem cilvēkiem, kas orientējas jaunākajās atziņās populārzinātniskā līmenī. Parādījās arī talantīgi popularizētāji - literatūrā, blakus klasiskās formas meistariem stājās dzejnieki domātāji, kaut "skaisti vārdi" pēc musulmaņu domām bija un palika labas literatūras pamatpazīme, pretēji persiešu literārajam mantojumam ar tā uzsvaru uz "idejām".
(..)
Islama civilizācijas pārākums izpaudās gan sadzīvē, gan militārajā jomā. Klasisks piemērs nāk no 811. gada, kad arābu militārie instruktori Bizantijā, nesaņēmuši solīto atalgojumus, devās pie bulgāriem, kas tajā laikā vēl bija pagāni, un šo instruktoru vadībā bulgāru kavalērija guva savu pirmo nopietno uzvaru pār grieķiem. No tā paša IX gs. nāk kristiešu svētceļinieku ziņas, ka to dzīvības un manta esot daudz lielākā drošībā, ceļojot cauri musulmaņu zemēm, nekā dzimtenē. Taču jāatzīst, ka izglītotības līmeņa pieaugums maz ietekmēja paražas, tikumus, sadzīvi un valsts pārvaldi.
(..)
Panīkt Bagdāde sāka acīmredzot kur XI gs. beigās, un jau XIII gs. pilsētas platība bija ievērojami samazinājusies, bijušās priekšpilsētas nu atradās jau 4-5 km no pilsētas mūriem. No otras puses, šis ir laiks, kad savu uzplaukumu piedzīvoja Omeijādu kalifāts Spānijā un Fatimīdu kalifāts Ēģiptē, kur Kaira jau X gs. otrajā pusē bija lielāka par Bagdādi.