Tālā un visu jau sen piemirstā Tā Kunga 1677. gada rudenī Francijas kroņa Levantes flotes viceadmirālis (šis postenis tika izveidots īpaši priekš karaļa mīļākās Gabrielas d'Estrē krustdēla) Žans d'Estrē (Jean II, comte d Estrées) devās jau otrajā ekspedīcijā uz Vestindiju, lai papostītu holandiešu kolonijas Karību jūrā. Palīgā tika pieaicināti Sandomingo pirāti, kurus noalgot uzticēja Puansē (Pouancey) gubernatoram. Galvenais mērķis bija Kirasao (Curaçao), lielākā holandiešu vergu tirdzniecības un cukura tranzītosta. Francijas flotei pēc plāna vajadzēja startēt no Petīgoavas (Petit-Goâve), pie Senkristoferas (Saint-Christophe) apvienoties ar pirātiem (1200 rīkļurāvēji 12 kaperos), no turienes virzīties uz Orčilu (Orchila, netālu no mūsdienu Venecuēlas piekrastes), bet no turienes pa taisno uz Kirasao. Ekspedīcijas norise visnotaļ sulīgi atainota jūras virsnieka, flagmaņkuģa "Terriblle" kapteiņa Nikolā Lefevra de Merikūra (Nicolas Le Febvre de Méricourt) relācijā karaliskās flotes superintendantam Žanam Batistam Kolbēram, Senelē marķīzam (Jean-Baptiste Colbert, marquis de Seignelay):



Sir!
Rakstu Jums par nelaimi, ko nācās pārciest [Antiļu] salu eskadrai.
Zaudējumi ir pārāk lieli, lai grāfs d'Estrē spētu likt par tiem klusēt, kaut viņš cenšas to darīt. Tā kā stāstu Jums, kā viss notika:
1678. gada 5. maijā, kad bijām Senkristoferas reidā, viceadmirālis informēja kapteiņus, ka esot noalgojis angļu stūrmani Džonu Donku (John Donce), kurš lieliski pārzinot ūdeņus no Puertoriko līdz Kirasao. Pēc sarunas ar viņu man radās iespaids, ka par šo Karibu jūras apvidu viņš zina maz, kaut lieliski orientējas Kirasao apkārtnē, sīki izstāstīja par pilsētu, kurā ir aptuveni 200 mūra ēkas, to sargājošo Sanbarbē (Sainte-Barbe) fortu, ostas akvatoriju, brīdināja, ka tā desantam par mazu (dziļums strauji samazinās no 30 brasām līdz 6 jau 2 ljē attālumā no forta), ostas platība ļauj reizē tur izvietot labi ja 18-20 kuģus. Taču par salas ģeogrāfiju ārpus pilsētas viņš nezināja nekā, un ne uz vienu jautājumu, ko es uzdevu par iespējamām desanta vietām, atbildēt nespēja.
Apspriedē es ieteicu viceadmirālim nepaļauties uz Donku, bet nolīgt vēl kādu vietējo, kas pazītu šos ūdeņus. D'Estrē atcirta, ka viņam neesot vajadzības ne pēc viena cita stūrmaņa, jo viņš pats lieliski pieprotot jūrnieka arodu un mākot nospraust kursu, bet Donks zinot vietējo ūdeņu specifiku.
Tad viceadmirālis izsūtīja pa kuģiem pavēli eskadrai doties no Senkristoferas uz Senmargaritu (Saint Marguerite), un tad tālāk uz Orčilu. Pavēlē bija teikts, ka esot lielisks ceļavējš un pārbrauciens būšot vien jauka pastaiga. Es gan kautri aizrādīju, ka cik flibustjeri stāsta, Karību jūrā sastopamas visai spēcīgas dažādas straumes, kas var ietekmēt kuģu gaitu, taču admirālis man rupjā tonī ieteica neuztraukties par lietām, kas uz mani neattiecoties, bet gan pievērsties kuģa sagatavošanai uzņemt kursu.
Nākamajā dienā mēs ieraudzījām zemi un es vaicāku Donksam, kas tās ir par salām. Stūrmanis tā arī nespēja atbildēt, kaut ko īdēja pie sevis, taču d'Estrē mani rupji pārtrauca, paziņojot, ka viņš visu kontrolējot. Ik rītu viņš kāpa kapteiņa tiltiņā ar astrolabu un smilšu pulksteni, daudznozīmīgi veicot kādus nevienam nezināmus aprēķinus, kaut ko atzīmēja burtnīcā un devās uz kajīti. Kad es vaicāju Klošetrī senjoram (de La Clocheterie) un ševaljē Nesmondam (le chevalier de Nesmond), kur mēs atrodamies un kurp dodamies, viņi tikai raustīja plecus.
7. maijā es saņēmos pieprasīt admirālim uzņemt uz borta Senmargaritas salā vietējos ločus, brīdināju par kuģošanas bīstamību pie Antiļu salām un Meinas krastiem. Pats tīri labi pārzinu Kubas un Meksikas ūdeņus, taču Karību dienvidu daļā nekad nebiju bijis. Admirālis publiski uz mani sakliedza, pavēlot pievērsties saviem tiešajiem pienākumiem, apvainoja mani nekompetencē un nedisciplinētībā, tad lika pārdislocēt korsārus no avangarda uz arjergardu. Ne par ko neesot jāuztraucas, viņš lieliski zinot, ko darot. (..)
Nākamajā dienā mēs pagriezāmies uz dienvidrietumiem, pēc amirāļa pavēles uzvelkot visas buras. Apspriedē viņš paziņoja, ka atrodamies 20-25 ljē uz rietumiem no Orčilas, taču praktiski visu kuģu stūrmaņi iebilda, ka viņiem tā gan nešķiet. Savukārt kaperi pavēstīja, ka viņuprāt mēs atrodamies austrumos no Orčilas. Admirālis noraidīja visus iebildumus un lika turpināt kursu.
11. maijā ap 21:00 no priekšā ejošā Armonvila (d'Armanville) kuģa signalizēja, ka priekšā dzirdējuši musketes šāvienu, taču admirālis pavēlēja nomainīt masta mucā matrožus, jo pēc viņa aprēķiniem priekšā nav un nevarot būt zeme. Trīs minūtes vēlāk ar dobju būkšķi avangarda kuģis pilnās burās uzsēdās uz sēkļa. Viņam viens pēc otra sekoja pārējie kuģi, kuri lielā ātruma dēļ nespēja mainīt kursu tik īsā distancē. Ap 21:00 strandējuši bija 7 līnijkuģi, 6 fregates un 6 korsāru kaperi. Pārējie paspēja pagriezties pa vējam, nolaist buras un izvairīties no katastrofas. Visi mēģinājumi tuvoties strandējušajiem, lai novilktu tos no sēkļa, beidzās neveiksmīgi. Viļņi bija pārāk augsti, pie tam to virziens tāds, ka ar katru vilni avarējušos kuģus spieda dziļāk rifos, šķobot un laužot korpusus. Galu galā nācās sūtīt laivas, lai evakuētu komandas. (..) Izrādījās, ka esam strandējuši pie Avesas salas (l'île d'Avés), kļūda admirāļa aprēķinos bija 50 ljē platumā un 30 ljē garumā. (..) Glābšanas darbi ilga divas dienas, bet kopējie zaudējumi gala rezultātā bija 7 līnijkuģi, 2 flotes palīgkuģi no līnijkuģu eskadras, 3 branderi, 2 transportkuģi un 12 palīgkuģi: t.sk. "Terriblle" (68 lielgabali), "Tonnant" (66), "Belliqueux" (68), "Bourbon" (56), "Prince" (56), "Hercule" (56), "Defenceur" (50), "Dromadair" (36, transports), "Roi David" (24, kaperis) u.c. Bojā gāja 24 matroži, lielāko tiesu tāpēc, ka bija piedzērušies, pārējos izdevās izglābt.
Jūsu Nikolā Lefevrs de Merikūrs

Pats dokuments atrodas: Archives nationales, Marine, B4 8, fol. 269.
Internetā par to lasāms iekš: Relation du naufrage de l'escadre des Isles, arrivé à l'île des Oiseaux, au mois de mai 1678, par le sieur de Méricourt, avec sa lettre du 3 juin 1678.

P.S.
Mūsdienās d'Estrē varētu vadīt kādas solīdas korporācijas mārketinga nodaļu, ir sastapti dzīvē šādi viceadmirāļi, kas "kontrolē situāciju" un liek padotajiem neuzdot stulbus jautājumus, bet asināt savus zīmuļus. ;)