Grūtākais gads, kādu esmu piedzīvojis. Dombrovskim un viņa valstij, kā šis TV stāstīja, klājoties kudi labāk. Fiziski bija tik grūti izdzīvot, ka pats sev novēlu nākamo pat ne laimīgu (kas maz ticams), bet vienkārši ne tik grūtu. Ticiet man, kad dienas pavadi, saujām rīdams ķīmiju un špricēdamies (absolūti viss, ko nopelni, aiziet zālēs, jo sociālisms ir beidzies), no rīta pamosties ar sajūtu, ka tev vismaz +39°C, dienu pavadi drudzī kratoties (ne jau nu kur Andamanu kurortā, bet pie vergtura virpas), un pēc darba tik vien spēka kā vieglas vakariņas un ievelties bezsapņu miega melnajā caurumā, ik mēnesi sirdij trīcot ej nodot analīzes un reizi pusgadā gaidi konsīlija verdiktu cik atlicis, tai pat laikā centies smaidīt un izlikties OK, lai neapgrūtinātu apkārtējos, tas mazliet nomāc. Attiecīgi, zuduši gandrīz visi kontakti ar ārpasauli, jebkāda socializācija notiek tikai internetā (par ko esmu pateicīgs interneta izgudrotājiem). Toties pats esmu kļuvis krietnie iecietīgāks un pamazām izdodas pieņemt cilvēkus, kādi viņi ir (kādi viņi ir, to jau formulējis Einšteins savā spārnotajā domā par diviem bezgalīgiem fenomeniem šai pasaulē), negaidot no šiem vairāk kā ir. Pat pieļauju, ka nevis ļaudis ir aplami, bet gan es kļūdos (to gan atzīstu loģokas, nevis emōciju līmenī). Daudz ko labāk saprotu sevī, daudz kas nostājies pa vietām manā iegātņa statusā, ļaujot cerēt nākotnē iztikt bez pārpratumiem. Sevis disciplinēšanai un piespiešanai ir arī sava zeltainā maliņa, tb atlikušā laika nogriežņa saspiešanās piespieda saņemties vieglai (neakadēmiskai, taču pašapziņu ceļošai) publikācijai, pirmajai pēc daudzu gadu neko nedarīšanas. Citam tas nieks, ikdiena, bet man svarīgi. Puika šajā gadā sasniedzis klasisko tīņa periodu, kad viss ir stulbi, pieaugušie ir idioti, nekas neinteresē, permanents slinkums, bet meitenes vēl nedod. Tā kā pēc inerces viņš ir skolā vēl ir teicamnieks, plus regulārie volejbola treniņi disciplinē, ceru šo periodu pārlaist bez sāpēm. Mazā atvase uzskatāmi apliecina mana tēva atziņu, ka ja bērnus visādu gešeftterapeitu teoriju dēļ neper, tad viņi vienkārši izlaižas un kļūst nepaklausīgi. Tā kā pērt nedrīkstot (un roka neceļas), tad atliek tikai samierināties, ka dzīve radziņus aplauzīs (vecākiem cerot, ka iztiks bez lielām sāpēm). Vienīgais patiesi pozitīvais, kas noticis, ka savulaik izdevās pierunāt laulāto draudzeni nevis iet par zīmuļu asinātāju un mapīšu iznēsātāju lielākam čiekuram, bet uzsākt pašau savu darbību; sākums bija grūts, kaut priekš dievzemītes neslikti pelnu un ģimene virs ūdens noturējās, toties nu sāk parādīties augļi un laulātajai lietas iet no rokas. Ja izdosies pieveikt to vīrusu, varēs arī padomāt par darba maiņu (pēdējo 7 gadu laikā manu prasmju apmaksa nav mainījusies, bet inflācija ir cenas divkāršojusi, tb realitātē alga sarukusi uz pusi, kas nedara mundru), aber kamēr vēl fiziski neesmu ideālā formā, pazīstams velns labāks par nepazīstamu. Novēlu sev veselību un izbraukt izvēdināt galvu kur uz zemēm, kurās varavīksne krāsaina.