Zigfrīda fon Fēgezaka vecvectēva Kristofa fon Kampenhauzena vecākā meita Leokādija 1825. gadā apprecējās ar Krievijas impērijas feldmaršala. vācbaltiešu muižnieka Mihaela Andreasa Barklaja de Tolli (Michael Andreas Barclay de Tolli; 1761.-1818.) vienīgo dēlu. Tā kā šajā laulībā nebija bērnu, daļa ģimenes arhīva (t.sk. 58 feldmaršala vēstules, rakstītas sievai, dzimušai fon Smitenai - von Smitten, - laikā no 1811. līdz 1817. gadam) nonāca pie vedeklas vecākiem Ungurmuižā, kur gulēja lādē aizmirstībā starp citiem papīriem, līdz 1958. gada maijā tos nejauši uzgāja Zigfrīds.

Swenziany (Švenčionys, miests uz ziemeļiem no Viļņas, Lietuvā), 1812. gada 19. jūnijā
Ja neesmu Tev, mana dārgā, mīļotā sieva, vēl sniedzis nekādas ziņas par sevi, tas ir tādēļ, ka kopš Tu aizbrauci no Viļņas, es dienu un nakti esmu pastāvīgi bijis ņudzeklī. 14-tā no rīta aizbrauca Viņa Majestāte Cars. Armijas avangards jau ir iesaistījies sadursmēs gar visiem priekšposteņiem. 15-tā ienaidnieks piespieda Vitgenšteina (Wittgenstein) un Bagrationa korpusu atkāpties un sāka tuvoties Viļņai. 16-tā tas sāka uzbrukumu Viļņai, kādēļ esam soli pa solim atkāpušies šurp. (..) Mēs gan ienaidniekam esam atdevuši krietnu zemes platību, bet viņa galvenais mērķis, mūs pārsteigt un mūsu korpusus pa vienam iznīcināt, tam galīgi nav izdevies. (..)
Tavas vēstules esmu saņēmis un nevaru Tev, mana dārgā sieva, pietiekami izteikt, cik ļoti man sāp sirds šīs rindiņas lasot. Mana vissirsnīgākā lūgšana ir bijusi, lai Viņš dod Tev izturību un drosmi, mūsu šķiršanās laiku panest mierā un paļāvībā uz mūsu radītāja prātu. Viņš ir laimīgi mūs izvedis pa vienu otru šauru ceļu mūsu dzīvē, kādēļ lai tagad zaudējam uzticību viņam? (..) Šķiet, ka providence man dod spēku, kādu pats no sevis nebiju gaidījis. Es lūdzu Tevi pār visu pasaulē, esi mierīgi un sargi savu veselību, lai man būtu mierīgs prāts.
Ir ļoti iespējams, ka armija varētu pārtraukt tiešo pastu uz Rīgu un ka tamdēļ Tu nesaņemsi no manis ziņas tik bieži, cik es vēlētos...
Es lūdzu Dievu par Tevi un domās Tevi tūkstoš reižu apkampju, mana dārgā sieva, Magnusam skūpstu,
Tavs allaž uzticīgais Barklajs

Drissa (Dricāni Vitebskas guberņā), 1812. gada 9. jūlijā
(..) Es ceru, Tev tagad ir mierinājums, ka mūsu vienīgais bērns ir pie Tevis. Sveicini Magnusu un pasaki viņam, ka es par viņu aizlūdzu, lai viņš man un savai mātei sagādā prieku.
Mēs šeit ciešam no vīna trūkuma, esi tik laba un atsūti man drusku! (..) Neskatoties uz visām šīm nebeidzamajām grūtībām, paldies Dievam, man iet labi un patlaban esmu viens pie armijas. Viņa Majestāte cars ir personīgi devies pie firsta Bagrationa armijas, lai to mudinātu uz darbību un veicinātu tās operativitāti vispārējam mērķim.
Ienaidnieks ar savu pārspēku ir izlauzies starp pirmo un otro armiju, lai sev atbrīvotu ceļu uz Krievijas sirdi. Es ceru, ka ar dievpalīgu izdosies to novērst. (..)

Smoļenskā, 1812. gada 23. jūlijā
Tagad esmu ar armiju Smoļenskā un līdz ar to paspējis apvienoties ar 2. armiju, kuru ienaidnieks aizvien spieda pa labi. Tagad, kad tiešo ceļu uz Maskavu sedz 2. armija, kas šeit ir izvietojusies, es virzos uz priekšu, lai ienaidnieku, kas ir izvirzījies priekšā mūsu labējā spārnā, atsviestu atpakaļ. (..) Lai Dievs mums dod savu svētību. (..)

1812. gada 27. jūlijā
(..) Es biju domājis, ka šodien vai rīt mums būs sadursme ar ienaidnieku, bet viņš atkāpjas un, šķietams, grib mani ievilināt slazdā. Bet viņš savos aprēķinos maldīsies. (..)

1812. gada 16. augustā
(..) Kas attiecas uz ziņu par firsta Kutuzova iecelšanu, tas bija ļoti vajadzīgi, jo cars pats nekomandē. Vai izvēle bijusi laimīga, tikai mīļais Dievs zina. Kas attiecas uz mani, es esmu pārāk liels patriots, lai justos aizvainots, jo es nīstu sīkumainas intrigas, kas, iespējams, izspēlētas. Man vienmēr paliek pilna pārliecība, ka droši vien neviens cits tik uzticīgi, cītīgi un varbūt ar lielāku drosmi nav kalpojis caram kā es. Šīs kampaņas beigas to pierādīs. (..)

Kalugā, 1812. gada 10. septembrī
(..) Kopā ar Andreju Ivanoviču uzrakstīju vēstuli Viņa Majestātai caram un lūdzu, ja ne atbildi, tad tikai lēmumu. Lai Dievs dod, ka tas drīz notiktu, šeit es vairs nevaru izturēt. (..)
Rīt vai parīt es noteikši braukšu uz Tulu. Es ceru līdz tam no cara saņemt lēmumu par manu lūgumu, un no tā būs atkarīgs, uz kurieni mans ceļš vedīs tālāk. - Tie nu ir manu vairāk nekā četrdesmit gadu kalpošanas augļi, ka es pat nezinu, kurp doties...

Krasnojā, 1812. gada 11. septembrī
(..) Mūsu darīšanas tagad ņēmušas tādu pagriezienu, ka mēs varam cerēt karu laimīgi un ar godu pabeigt, tikai lietai citādi jāpieiet un jāizrāda vairāk darbību. (..)
Man nevar pārmest, ka es pie tā esmu vienaldzīgs, jo savu viedokli esmu vienmēr atklāti paudis, bet šķiet, ka no manis izvairās un daudz ko slēpj. Lai nu notiek, kas notikdams, tomēr man paliks pārliecība, ka valsts glābšanai esmu darījis visu iespējamo. Ja Viņa Majestātei tagad vēl ir armija, kas ienaidniekam draud ar iznīcināšanu, un ja kaujā pie Borodino armija netika pilnīgi iznīcināta, par to var tikai man pateikties. (..)

1812. gada 12. septembrī
(..) Es esmu sveiks, bet augstākā mērā saīdzis un no sirds lūdzu providenci mani no šejienes atbrīvot. Cik es būtu laimīgs, ja tā varētu notikt! Visu, visu es vēlētos Tavā tuvumā aizmirst un, ja būtu iespējams, arī ar cilvēkiem atkal izlīgt, kurus nepateicības dēļ, ar ko esmu ticis atalgots, es tagad ienīstu...

1812. gada 18. septembrī
(..) Pret savu vēlmi man beidzot jāizšķiras lūgt atlaišanu no armijas veselības atgūšanai, jo man ir neiespējami ilgāk būt lieciniekam tam, kas armijā notiek, neciešot dvēseliski un miesiski, (..)

1812. gada 19. septembrī
(..) Mana labā sieva! Es esmu tik noguris no nelietībām, kas šeit notiek, ka tikai vēlos savu atlaišanu. Visi zina, ka man nekā nav, un tādēļ domā varēt mani paturēt dienestā, bet es daudz labprātāk savu dienišķo maizi nopelnītu ar roku darbu, nekā šādā veidā nēsāt uniformu. Tu, mana dārgā sieva, allaž esi bijusi manas dzīves biedre un būsi arī trūkumā. (..)

Tulā, 1812. gada 1. oktobrī
(..) Šeit ierados vakar. Šodien te uzkavējos, lai sakārtotu savu ekipāžu, pārdotu dažus zirgus, un ceru jau rīt ar pasta karieti doties tālāk.
Tu vēlējies zināt, vai esot tiesa, ka es esot piekritis Maskavas nodedzināšanai un evakuēšanai? Jā! Un, manuprāt, ar to es izglābu armiju un reizē arī valsti, jo ģenerāļa Beningsena vadībā armija pie Maskavas bija nokļuvusi tādā situācijā, ka tai draudēja ne tikai sakāve, bet pat pilnīga iznīcināšana. Tātad mēs reizē būtu zaudējuši gan Maskavu, gan armiju. Bija saprātīgāk atdot Maskavu un izglābt armiju, jo, kamēr tā vēl pastāv, pastāv arī valsts; bet, ja armijas vairs nebūtu, arī ar Krieviju būtu cauri. Nākotne ar kaunu iezīmēs abus vīrus, kuriem patlaban uzticēta armijas vadība, kad patiesības gaismā kļūs zināms, kā viņi armiju ir vadījuši un apgādājuši. (..)
Es ne uz ko vairs neceru... un tādēļ lūdzu Tev iekārtoties vienkāršākam un trūcīgākam dzīves veidam. Pārdod visu, kas Tev šķiet lieks, tikai ne manu bibliotēku, manu karšu kolekciju un dažus manuskriptus, kas glabājas manā rakstāmgaldā. Cilvēkam daudz nevajag, un pat ar mūsu trūcīgo iztiku var būt laimīgs, ja tikai viņam sirds mierīgi pukst un pietiek dūša pacelties pāri ikdienai. (..)
Nodod Magnusam sirsnīgu skūpstu no manis. Tā kā Tu viņu varbūt jau esi no pāžu korpusa atguvusi, lai tā arī paliek. Bet vispār es domāju, ka viņam būtu nācis par labu tur palikt. Viņš ir tādā vecumā, kad nedrīkst neko nokavēt. Bez tam, paliekot Pēterburgā, viņam nedraudētu nekādas briesmas, jo Napoleonam būs drīz gals, vai pašam jāmūk no Krievijas, citādi viņam draud iespēja nespēt mājās atgriezties - pat neraugoties uz mūsu nespējīgo virspavēlnieku tūļīgumu un nevīžību. (..)

Vladimirā, 1812. gada 8. oktobrī
(..) Es būtu ļoti laimīgs, ja Viņa Majestāte cars piekristu manai atvaļināšanai un uzskatītu kā atlīdzinājumu par manu četrdesmit gadus ilgo dienestu to, ka es varē†u man atlikušās dienas pavadīt mierā kādā tālā stūrītī. Pēc visa tā, kas man ir noticis un vēl notiek, nekas mani vairs nevar ar cilvēci samierināt, un nekādam dienestam vairs nederu, jo katrā, kurš ir manā tuvumā, es saredzu iespējamu nodevēju, mana goda un labās slavas slepkavu, un tā kļūstu sev un citiem neciešams. (..)

Vladimirā, 1812. gada 16. oktobrī
(..) Kas attiecas uz pašreizējā kara vadību, man neviens dievs nelaupīs pārliecību, ka esmu to vadījis tā kā bija nepieciešami, lai ienaidniekam sagatavotu neizbēgamu bojāeju.
Es varu lepoties, ka esmu izglābis armiju un līdz ar to valsti, jo bez manis abi droši vien nepastāvētu un būtu aprakti pie Borodino un pie Maskavas. Ar šo pārliecību, arī pie vājas iztikas un vadmalas tērpā, tālu no monarha, es jutīšos pārāks par visu to odžu dzimumu, kas tagad ir ap viņu. (..)
Es pacietīgi gaidu vēsti no Pēterburgas, kas noteiks manu likteni. Lai Dievs dod caram tādus padotos, kuri viņam kalpotu ar tādu centību un sirsnīgu padevību, kā es to esmu darījis, un kuri ļautu viņam šo karu laimīgi pārciest. Jo abi vecie intriganti vārguļi, kuri patlaban vada armiju, neko nepanāks. Mana vienīgā cerība tagad ir vērsta uz Angliju, Spāniju, Vāciju un Itāliju. (..)

Via: Zigfrīds fon Fēgezaks. Senči un pēcteči. Piezīmes no senās Livonijas vēstuļu lādes. 1689-1887. - Vesta-LK: Rīga, 2011., 197.-212. lpp. ISBN 978-9934-8139-7-9
Siegfried von Vegesack. Vorfahren und Nachkommen. Aufzeichnungen aus einer altlivländischen Brieflade 1689-1887. - Eugen Salzer Verlag, 1960 - 461 S. (4. Aufl. 1981.) - tulkojums latviešu valodā: © Pēteris Bolšaitis