Pēc Spānijas Filipa II ievēlēšanas Portugāles tronī 1580. gada pavasarī, gana daudz atradās tādu, kam krievu okupants aplam nepatika - pamatā bija tā sabiedrības daļa, kas no jaunās valdīšanas gaidīja tikai nodokļu paaugstināšanu, nevis ienesīgus amatus, tie pa lielam izrādījās pilsētu birģeri un lauku brīvzemnieki, - kas pulcējās zem pēdējā Portugāles karaļa Enrikes (Henrique I de Portugal) brāļa Bejas hercoga, infanta Luiša (Luís de Portugal, Duque de Beja) ārlaulības dēla, Krato priora un Maltas ordeņa Portugāles langas vadītāja Antoniu (António, Prior do Crato) karogiem. 19. jūlijā Santaremā Antoniu pasludināja sevi par karali un pāris nedēļu laikā pārņēma varu karalistē. Taču pārāk maz Antoniu armijā bija profesionālu karavīru, t.i. bruņniecības - jau 25. augustā hercoga Albas (Fernando Álvarez de Toledo y Pimentel, o 3.º Duque de Alba) komandētās tercijas kaujā pie Alkantares (Alcântara) briesmīgi sakāva pretendenta uz troni uz ātru roku salasītos spēkus. Antoniu pats rada patvērumu Anglijā, bet tā piekritējiem nācās bēgt uz Portugāles valdījumā esošajām Azoru salām (9 salas: Santamarija, Sanmigela, Terseira, Piko, Sanhorhe, Gracioza, Fajala, Floresa un Korvo, kas atrodas kur 1700 km attālumā no Portugāles krastiem Atlantijas okeānā, veidojot 650 km garu arhipelāgu). Tur Antoniu netraucēti valdīja līdz 1583. gadam, nodarbojoties ar to, ka sūtīja pa pasauli sašutuma pilnas depešas par likumpārkāpumiem karaļa vēlēšanās, kala suvenīrmonētas ar savu profilu drukāja pastmarkas un organizēja pirātu floti - arī angļu un franču korsāri ar lielu prieku pievienojās Portugāles karogiem, - kas uzbruka spāņu kuģiem kur vien varēja, un laupīja konvojus no Jaunās pasaules uz nebēdu. Pat ezīšiem skaidrs, ka Filipam II tas viss bija kā suņa nagla dibenā...




Azoru salas

1581. gadā portugāļu problēma pārauga no vietēja dumpja mērogiem nopietnākā pasākumā: karā par Portugāles mantojumu. Pēc tam, kad Sanmigelas un Santamarijas salu iedzīvotāji referendumā atzina karaļa vēlēšanas par leģitīmām, ienācās ziņas, ka tiek gatavota nopietna franču flote - 500 kuģi (protams, nopietni okeāna kuģi bija tikai daži desmiti, pārējie bija milzums sīku palīgkuģīšu, domāti vairāk kravu pārvadāšanai), - kam jāpārved uz Azorām savus 15 000 kājniekus slavenā kondotjera Felipes Stroci (Filippo di Piero Strozzi) vadībā (šo kungu spāņi labi zināja, jo viņš Madrides tronim bija pamatīgas galvassāpes jau sagādājis gan Itālijā, gan Nīderlandē). Paklīda baumas, ka arī angļu Fransiss Dreiks ar floti devies uz Azoru pusi.

Glābt situāciju mēģināja dons Djego Pedro Valdess (Pedro Valdés) ar savu tirdzniecības ceļu sardzes eskadru (4 galeonas, 2 patašas - kopā 80 lielgabali, 600 matroži un jūras kājnieki), kurš 1581. gada 25. jūlijā izcēla Terseirā (Terceire) 350 vīru lielu desantu, lai likvidētu separātistu galveno midzeni vēl pirms franču ierašanās. Spāņi sastājās 4 kolonnās un, dziedādami "Cauri pilsētas vecajiem vārtiem, ienāk...", devās pa piekalnītes slīpumu augšup un tālumā galvas snaikstošo portugāļu pusi. Tie neizrādīja nekādu īpašu jaunradi savas brīvības un karaļa aizstāvēšanā - triks sens kā pati pasaule, - tb uzdzina virsū spāņiem pārbiedētu liellopu baru, kas sagrāva to ierindu, un tad ar asinskāriem bļāvieniem, vāles vicinot, metās klapēt miera uzturēšanas spēkus. Rezultāts bija bēdīgs. Spāņiem, protams. Tiem nācās ņemt kājas pār pleciem un mukt uz kuģiem, atstājot 200 vīrus uz mūžiem salas smiltīs.

Madrides tornis zvēroja niknumā: Ļaunuma Asij jātop sodītai! Valdess kā lūzeris iespēlēja aiz restēm, savukārt tik galā ar talibiem pirātu midzeni Azorās uzdeva tā laika dižākajam admirālim, pašam donam Alvaro de Bazanam(Álvaro de Bazán, Marqués de Santa Cruz y Capitán General de las Galeras de España)! Pēc admirāļa rīkojuma 1582. gada janvārī Lisabonā tika gatavota pamatīga flote - pēc admirāļa ieceres tajā bija jābūt 60 kaujas kuģiem un 80 galerām un liellaivām, - kam bija jāpārved 11 000 jūras kājniekus paša dona Lopesa de Figeiroa (maestre de campo general Lope de Figueroa) vadībā. Taču notikumi attīstījās straujāk, nekā vēlētos. 15. jūnijā no Bellas salas (Belle Isle) devās ceļā apvienotā portugāļu Antoniu, Anglijas un Francijas flote - 59 franču, 5 portugāļu un 7 angļu kuģi, kas veda arī 6000 franču kājniekus, - kur nopietnākās bija galeonas: 500 t "Le Saint-Pierre", 300 t "Le Jacques,", 160 t "La Marie", 170 t "Le Saint Jean Baptiste", 160 t "La Salamandre", 120 t "La Françoise", 120 t "La Florissante", 60 t "L’Espérance"; barkas: 30 t "L’Eronde", 30 t "L'Aventureuse", lielgaballaivas "La Florence", "La Bonne-Aventure", "La Reine", "Le Jésus", kā arī virkne palīgkuģu, kuri ekspedīcijas atreferējumos nav atšifrēti (piemēram: "Une chetie de 60 tonneaux, 25 hommes d'équipage"). Oficiāli ekspedīciju vadīja karalis Antoniu, reālais apvienotos spēkus komandēja Stroci, kura vietnieki bija grāfs de Brisaks (Charles II de Cossé, comte de Brissac, maréchal de France), kā arī portugāļu maršals de Borda (maîtres de camp Étienne, Monsieur de Sainte-Soleine, Monsieur de Bus, Monsieur de Borda) un sers Hovards (Lord Howard of Effingham, Charles Howard or 1st Earl of Nottingham). Flote ieradās 16. jūlijā Sanmigelas (San Miguel) līcī un izsēdināja 1200 vīrus sauszemes pozīciju ierīkošanai un Punta Delgada forta nostiprināšanai.

Uzzinājis par šo floti, kaut arī daļa kuģu vēl nebija savesti kārtībā, de Bazans 10. jūlijā deva pavēli 2 galeonām (flagmanis "San Martin"), 25 urkām un 5 patašām, kas veda 5500 jūras kājniekus, doties jūrā. Kadisā trakā steigā gatavoja ceļam de Rekaldes (Juan Martinez de Recalde) eskadru - 12 galeras (pēc 11 dienām uz Azoru salām devās papildspēki: 3 galeras un 2 karavelas). Vētras dēļ vairāki kuģi bija spiesti atgriezties, un gala rezultātā Azoru ūdeņos ieradās: galeonas 1200 t "San Martin" un 600 t "San Mateo", 15 vidēja lieluma kuģi un 8 flāmu halkas, t.i., 25 karakuģi ar 4500 vīriem uz borta. 21. jūlijā de Bazana flote sasniedza Azoru salas, bet 22. jūlijā 3 jūdžu platajā jūras šaurumā starp Sanmigelu un Santamariju, pūšot dienvidrietumu vējam, viņš sastapa Stroci kuģus.

Divas dienas pretinieki manevrēja, kratīja gaisā zobenus, rādīja fakučus, meta viens otram izdzertās ruma pudeles, solīja samalt miltos, taču tikai 24. jūlijā franči, būdami virsvējā, uzdrošinājās sāktu uzbrukumu (kauju sāka "Santa María", uzbrūkot "San Martin"). Iespējams, visa enerģija bija iztērēta, skaidrojot oponentiem, kas ar šiem notiks, jo nekāda dižā kauja nesanāca - pablīkšķināja viens uz otra pusi ar dižgabaliem, bet tuvāk nelīda. Tomēr vienu kuģi sabiedrotie zaudēja. Pagāja vēl viena diena, līdz 26. jūlijā agri no rīta netālu no Villafrankas(Villafranca) Sanmigelas salā sabiedroto avangarda kaujas kuģi parādījās spāņu eskadras aizmugurē.



Pa priekšu gāja rka "San-Pedro" (kapteinis don Francisco de Bobadilla), tad galeona "San-Martin" (tas vilka tauvā vētrā grotmastu zaudējušā kapteiņa don Cristóbal de Eraso kuģi), "Santa-Cruz", tauvā vilktais sgūstītais "d'Erasso", "San Vicente", "Nuestra Señora de Iciar", "Buenaventura", "Nuestra Señora de la Peña de Francia", "San Miguel", portugāļu "San Antonio" "Buen Viaje" u.c., ajergardu noslēdza "San Mateo". Pēc kapteiņa de Figeiroa pavēles tas pagriezās pret pretinieku, lai aizkavētu. De Bazans deva pavēli kuģiem griezties pa kreisi, apmetot loku izkārtoties rindā vienam aiz otra (tas 70 gadus pirms līnijtaktikas ieviešanas!!!) un doties pretuzbrukumā.


El San Mateo en la batalla de las Azores, 1582. Ilustración de Tony Bryan. Osprey Publishing



Sabiedrotie bija sadalījušies 3 grupās (5 kuģi Stroci vadībā, 6 - Brisaka pakļautībā un 4 de Bordas komandētie), lai katra darbotos autonomi, sašķeļot skaitliski mazāko spāņu eskadru. Pirmais uzbrukumā devās de Brisaks, ar saviem kuģiem ielencot "San Mateo", kas šāva uz visām pusēm, uguns jūklī un dūmu mākoņos vairs neko neredzot. 4 kuģi ieņēma pozīcijas starp "San Mateo" un "San Pedro", lai spāņi neatsteigtos palīgā.



Bez vadības palikusī (visi trīs komandieri bija aizņemti, cenšoties tikt galā ar ap "San Mateo" jau 2 stundas valdošo jūkli) sabiedroto eskadra pēc brīža nonāca zem līnijā izkārtojušos spāņu galeonu anfiladās (nerimstošā) artilērijas ugunī. Pie tam lielākos zaudējumus sagādāja nevis lielgabali, bet musketes un arkebuzas: to uguns notrieca no rajām franču un angļu matrožus, kā rezultātā to kuģu kārtība sajuka, tie zaudēja manevrētspēju un viens otram traucēt. Spāņu līnija nonāca pistoles šāviena attālumā (30 m). Migels de Okendo (Miguel de Oquendo) ar savu 30lielgabalu "Concepción" iespraucās starp "San Mateo" un "Saint Jean Baptiste", atklājot uguni no maksimāli tuvas distances pa pretiunieka flagmani. Sadursmes centrā jau tika mesti abordāžas āķi un uz priekšu medās abordāžas komandas, kuras, aurojot Viva España!, sagaidīja tai pasaulē laikā labākie jūras kājnieki, spāņu flotes lepnums. Tuvcīņa bija vienos vārtos, kā sastaptos futbola laukumā "Madrid Real" un Ķekavas "Gaiļi", par spīti sabiedroto skaitliskajam pārākumam. De Bordas kuģi metās bēgt. Arī de Brisaks neriskēja ielaisties tuvcīņā un deva pavēli atkāpties. Admirālis Stroci pmēģināja izlauzties no jūkļa, taču "Catalina" (kapteinis Sebastián de Labastida) aizšķērsoja tam ceļu, bet "San Mateo" arkebuzieru uguns apšāva Stroci komandu kā mājas pīles - no 600 vīriem ar pāris zalvēm nogalinot 300, - līdz pats Stroci saļima, lodes nopļauts. Flagmaņa padošanās izraisīja ķēdes reakciju: pārējie sabiedroto kuģi vai nu bēga līdzi de Brisakam, vai padevās.




Kautiņa rezultātā franči un angļi zaudēja 10 kuģus (2 nogremdēti, 4 ieņemti un pēc tam nogremdēti, 4 paņemti gūstā), 1200 matrožus un kareivjus (1500 pēc spāņu domām), 80 dižciltīgos un 313 karavīrus, kas padevās gūstā (tos visus de Bazans lika tūdaļ pakārt kā pirātus). Spāņu zaudējumi bij 224 kritušie un 553 ievainotie. 9. augustā de Bazanam pievienojās Rekalde ar 15 kuģiem - 19. augustā eskadra sastapa okeānā de Silvas (de Fernando Téllez de Silva komandēto "sudraba floti" un pavadīja līdz Lisabonai. Karalis Antoniu Terseirā ieguva atelpas brīdi.




Epilogs bija īss: 1583. gadā 13. jūnijā no Lisabonas jūrā izgāja eskadra - 2 galeasas, 5 galeonas, 17 kravas kuģi, 7 kantabriešu kuģi, 12 portugāļu karavelas, 7 zabaras un 91 galeras, vedot 11 400 jūras kājniekus, - kas 23. jūnijā, kā reizi pirmsJāņu vakarā izmeta enkurus Terseirā. Pēc kuģu pārgrupēšanas un Jāņu nosvinēšanas, 25. jūnijā sākās sākās desanta operācija. Stroci vietā nākušā de Šasti artilērija un musketieri centās satriekt spāņus desantēšanās brīdī, taču pretuzbrukums neizdevās: spāņu kara mašīna strādāja kā šveiciešu pulkstenis - zem sabiedroto uguns bez mazākās aizķeršanās krastā izcēla 53 kompānijas (rotas), savukārt frančiem un portugāļiem pietuvoties pludmalei neļāva saskaņotā gar krastu manevrējošo spāņu karakuģu artilērijas uguns, - tā kā salas aizstāvjiem nācās jau no pirmā brīža īstenot aizsardzības taktiku.


1583. gada 26. jūlijs, spāņu karaspēka desantēšanās Terseirā. Sienas apgleznojums El Real Sítio de San Lorenzo de El Escorial, Madrid.

Spāņu tercijas dažu minūšu laikā izveidoja vairākus karē un devās pa nogāzi augšup uz Sansebastjanas pilsētiņu. 1200 franču kājnieki, pateicoties laikus sagatavotajām pozīcijām un 8 lielgabaliem, vienu pēc otra atsita spāņu uzbrukumus, taču karē pārkārtoja rindas un nāca atkal. Neveiksmīgs izrādījās mēģinājums atkārtot veco joku ar govīm. Galu galā, pārspēka mākti, pret nakti franči tika sakauti un atkāpās. Attīstot uzbrukumu, 40 galeras ar 500 arkebuzieriem uz klāja ienāca Sansebastjanas līcī, lai sadedzinātu franču transportkuģus, taču tiem izdevās uzbrukumu atsist, taču pēc de Šasti un Manuela de Silvas pavēles franču kuģi atkāpās pie Angras cietokšņa salas dienvidos, kur uzņēma kājniekus, lai pamestu arhipelāgu. Attiecīgi, 9. augustā spāņu bez neviena šāviena ieņēma pēdēju Antoniu piekritēju atbalsta punktu, - tam visam sekoja Francijas un Spānijas troņu nikna diplomātiskā sarakste, de Bordas degradācija par gļēvulību kaujas laukā u.c. cunduri, taču tas viss jau otršķirīgi.

Visinteresantākais ir pats desants - Eiropas vēsturē zināmais pirmā laikus profesionāli izplānotā un īstenotā speciāli apmācītu jūras kājnieku desanta operāciju, jo līdz tam nekā tāda nebija - kā nu mācēja aizairēt līdz krastam, tā airēja.