| Nu par to pašu, par ko delfos maniaki cepas jau labu laiciņu - beidzot arī es kļūstu nīgrs, vērojot notiekošo. :[
Tā kā 30. gadu otrajā pusē Ulmaņa valdība pilnīgi likumīgi (atbilstoši tā laika jurisprudencei, ko nekad nav neviens apstrīdējis) slēdza lielāko daļu nelatviešu sabiedrisko organizāciju, piespiežot tās izpārdodot savus nekustamos īpašumus, vai tie tika nacionalizēti, man lielas aizdomas, ka uz 1940. gada jūnija sākumu te bija visai maz īpašumu, uz ko kāds šobrīd varētu pretendēt (jo pretendēt var tikai un vienīgi uz padomju varas nacionalizēto). Tb aizdomas, ka no tiem īpašumu sarakstiem, kas medijos figurē, labi ja par kādiem pāris % pretendenti varēs pierādīt kādas savas tiesības. Bez tam likums (kas netika ne lokāli, ne starptautiski apstrīdēts kopš tā pieņemšanas brīža) nosaka, ka 1) sabiedrisko organizāciju īpašumi LR netiek denacionalizēti, bet paliek valsts īpašumā, b) jebkura privātpersona varēja pieteikties uz īpašumu atgūšanu (ja var pierādīt savu saistību ar šo īpašumu) n-tos gadus. Kas nepieteicās, tas pats vainīgs, jo zināja, ka agri vai vēlu pieteikšanās termiņš beigsies. Denacionalizācija beigusies, punkts.
Tb tagad vai nu ar izņēmumu tiks diskriminēta visa sabiedrība pēc etniskā principa (jo likums tiek mainīts par labu tikai vienai etniskajai grupai, ignorējot citas) - tipiska [rasu] diskriminācija, - vai arī ar atpakaļejošu datumu mainīs likumu un sāks jaunu privatizācijas vilni - šoreiz bijušajām sabiedriskajām organizācijām (atliek tagad tikai izdomāt, kurā tādā bagātākā velosipēdistu biedrībā mans vecvectētiņš piedalījies: jānodibina pasākumu ar identisku nosaukumu un jāpiesakās uz īpašumiem). |
2) Bez speciāla likuma pieņemšanas tev tāpat nekas nespīdētu.
3) Cik zinu Sarkanais Krusts vēl 2007.g. nebija atguvis savus pirmskara īpašumus (ja godīgi man arī neizdevās atrast likumu, ar kuru viņam tie būtu atdoti, bet pieļauju ka varētu būt slikti meklējis).
4) Infa par to, kas no valstij piederošajiem īpašumiem pirms kara piederējis ebrejiem bija jau apkopota - to izdarīja tā paša Gaida Bērziņa izveidoto komisija jau 2006.g. (toreiz, kā zinām šādu likumu noraidīja). Tas ko premjers tagad Bērziņam bija prasījis faktiski bija nekas vairāk, kā tā saraksta updeitošana.